Galīgā diagnoze 5
1947. gada 26. martā Staļins bija ļoti nopietni saslimis – augsta temperatūra, asiņu vemšana, smaga caureja. Ieraksti slimības vēsturē ar katru dienu kļuva draudošāki, analīzes sliktākas. Vai nu dizentērija, vai smaga saindēšanās – ārsti nezināja, ko darīt un kā palīdzēt. Un tad pēkšņi slimības vēsturē 30. jūlijā parādās ieraksts: “Novērotās hroniskās dizentērijas pazīmes pakāpeniski samazinājās.” Tāpēc atkal rodas jautājums: kurš tad īsti tur “atlaba” – Staļins vai viņa dubultnieks?
Turklāt pēc šā gadījuma izveseļojies Staļins sāka kaut kā ļoti dīvaini uzvesties. Vispirms viņš praktiski norobežojās no valsts lietu kārtošanas un, atbilstoši oficiālajai versijai, ķērās pie “Sociālisma teorijas” rakstīšanas. Viņš vairs nepiedalījās sanāksmēs, kā arī krasi ierobežoja korespondences apjomu, ko allaž saņēma pats tieši rokās. Vēlāk viņa tuvākie līdzgaitnieki stāstīja, ka Staļins esot juties noguris “no valsts vadīšanas ar roku” un vairāk koncentrējies uz domstarpību atrisināšanu viņa vietnieku vidū. Arī mauzoleja tribīnē Staļins allaž turējās it kā maliņā no visiem, bet partijas kongresos sēdēja viens pats, atsevišķi no prezidija. Varbūt patiesību zinošā varas elite nevēlējās, lai “prasts” dubultnieks dzirdētu viņu sarunas?
Jāmin vēl kāda smaga Staļina saslimšana 1937. gada pašās beigās. Arī tad viņš bija vai nu saindējies, vai sasirdzis ar smagu angīnu. Taču par to gadījumu praktiski neko neziņoja, tādēļ var secināt, ka tajā reizē slimojis patiešām īstais saimnieks. Varbūt tieši tajā reizē šo īsto Staļinu zaudēja pirmo reizi? Un kopš tās reizes vienas no ierindas izgājušas “lelles” nomaiņa ar citu jau kļuva par paradumu? Turklāt laikabiedri atzīmējuši, ka kopš 1938. gada sākuma Staļins pēkšņi kļuvis tāds pārlieku maigs attiecībās ar līdzbiedriem, savukārt zināms, ka daudzas tā laika skaļās lietas – tostarp arī “Ļeņingradas” un “ārstu lieta” – risinājās stingrā Hruščova un Maļenkova uzraudzībā…
Protams, ir vairāk nekā grūti izskaidrot šo afēru ar dubultniekiem motīvus. 1937. gadā politbiroja spice, iespējams, apjuka un nobijās no asiņainas cīņas par varu. Bet varbūt tā baidījās no militāristu neizbēgamās atriebības par savulaik arī pret viņiem vērstajām represijām. 1947. gadā, visdrīzāk, galvenais motīvs bija nepieciešamība pēc Staļina starptautiskās autoritātes, jo tikko bija sācies amerikāņu inspirētais tā dēvētais aukstais karš. Savukārt, tuvojoties 1953. gadam, kārtējais dubultnieks, iespējams, bija sācis slīdēt ārpus kontroles, tāpēc principā kļuva lieks. Par to vairāk nekā daudznozīmīgi liecina partijas 19. kongresa lēmums, kad pēc Staļina ierosinājuma samazināja centrālkomitejas prezidija locekļu skaitu līdz 25, turklāt izslēdzot no tā Molotovu un Mikojanu…
1953. gada 5. marta pulksten astoņos vakarā kopīgā sanāksmē piedalījās centrālkomitejas prezidija, Ministru Padomes un Augstākās Padomes prezidija locekļi. Tiesa, pasākumu vadīja nevis 25 centrālkomitejas prezidija locekļi, bet gan visa vecā gvarde. Un, lūk, jau drīz valstij bija jauna vadība: Maļenkovs – PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs, Berija – apvienotās Iekšlietu ministrijas vadītājs, Hruščovs – faktiskais kompartijas vadītājs, Bulgaņins – kara ministrs. Savus posteņus saņēma arī Molotovs, Kaganovičs un Mikojans. Un šī faktiskā nesenā partijas kongresa lēmumu atcelšana ilgusi tikai aptuveni 40 minūtes! Pēc stundas nešķiramo draugu un cīņas biedru pulciņš jau atradās vasarnīcā “Bļižņaja”. Bet vēl pēc piecām minūtēm medmāsa, uzvārdā Moisejeva, iešpricēja “slimniekam” liktenīgo devu adrenalīna. Un šajā reizē Staļins beidzot nomira uz visiem laikiem…