Lelle 5
Patiešām, tā nemēdz izturēties pret vēl dzīvu un ar varu apveltītu tirānu! Bet, raugi, zināms taču, ka Staļinam bija vairāki oficiāli dubultnieki. Pazīstamākais no tiem ir grāmatvedis no Viņņicas Jevsejs Lubickis, kurš vairākkārt stāvējis mauzoleja tribīnē, kā arī pat piedalījies sarunās ar ārvalstu delegācijām. 1952. gadā Lubicki pēkšņi un negaidīti arestēja. Savukārt 1953. gada martā tikpat pēkšņi atbrīvoja un acumirklī izsūtīja uz Dušanbi, kur viņš nodzīvoja līdz savai nāvei 1981. gadā.
Tātad: varbūt 1953. gada 5. martā savā nāves gultā un mazliet vēlāk arī uz sekcijas galda gulēja ne gluži īstais Staļins? Tas patiešām ir iespējams, ja vērīgāk ielūkojas sekcijas un bēru procedūrā. Vispirms jau nelaiķi nekur un nekad tik ārkārtīgi operatīvi pēc nomiršanas neuzšķērž. Turklāt šai procedūrai bija izvēlēta nezin kāpēc ļoti nepiemērota telpa – maza un ļoti tumša. Tāpēc ne gluži visi konsilija locekļi skaidri redzēja to, kas notiek uz sekcijas galda. Toties visapkārt bija blīva apsardze. Savukārt visus līķa iekšējos orgānus pēc izņemšanas un apskates acumirklī iznīcināja. Patiešām, gluži kā slēpjot kaut kādas pēdas.
Un vēl. Komisija neatklāja nekādus acīmredzamus Staļina anatomiskos defektus. Taču jau cara ohranka savos pierakstos minējusi, ka uz nemiernieka Džugašvili kreisās kājas otrais un trešais pirksts saauguši kopā. To pašu 1925. un 1931. gadā fiksējuši arī Kremļa ārsti. Savukārt 1953. gadā, raugi, kaut kā nav nekā tamlīdzīga pamanījuši. Tāpat sekcijas laikā nav pamanīts arī Staļina kreisās rokas locītavas defekts – rokas lūzuma, ko viņš piedzīvoja sešu gadu vecumā, sekas. Patologanatomu sastādītajā aktā nav minēts arī tas, ka Staļina kājas katra bija dažāda resnuma. Savukārt 1929. gada Kremļa ārstu veiktajā apskatē šis fakts ir konstatēts. Vai patiešām sanāk, ka patiesībā uz sekcijas galda bija nolikts gluži cits, nevis īstais Staļins?
