Vai vispār bija Staļins? 5
Katrā ziņā laikā no 1. līdz 5. martam uzkrājies ne mazums dīvainību. Pirmā tātad ir apsardzes darbinieku nolaidīgā rīcība. Šādā darbā neņēma primitīvus izsitējus un neglābjamus debiliķus. Viņiem vienkārši lieliski vajadzēja saprast, ka Staļins var atgūties un vēlāk sev raksturīgajā manierē atcerēties to, ka viņi nav snieguši palīdzību. Tieši to pašu vajadzēja apzināties arī ārstiem. Nāve insulta gadījumā nebija simtprocentīgi garantēta, Staļins varēja izdzīvot, lai arī paliekot piekalts invalīda krēslam. Bet arī tādā gadījumā viņš obligāti gribētu izrēķināties ar visu konsiliju kopumā un katru tā locekli atsevišķi.
Tostarp to visu vajadzēja lieliski apzināties arī Staļina tuvāko līdzgaitnieku lokam – Hruščovam, Berijam, Bulgaņinam, Kaganovičam, Molotovam un Mikojanam, kuri bija sazvērnieku pulkā. Mīklaini ir tikai tas, kā gan spēja izšķirties uz tādu sazvērestību visi šie ļaudis, kuri lieliski spēja iedomāties to, kādas var būt Saimnieka dusmas!
Vēl, protams, jāmin fakts, ka bez Hruščova neviens no iepriekš minētajiem figurantiem puslīdz vērā ņemamus memuārus nav atstājis. Visi vai nu it kā negribīgi un skopi piekrita lielajam personības kulta atmaskotājam, vai arī neuzrakstīja neko. Savukārt Hruščovs Staļinu iekrāsoja tikai kā cietsirdīgu, viegli aizkaitināmu paranoiķi – sak, nav jau arī nekāds brīnums, ka apsardze neuzdrošinājās traucēt saimnieku pēc vērienīgā dzertiņa 28. februāra naktī. Un, lūk, jums rezultātā arī insults.
Par citiem Hruščova meliem tagad uzskata tieši viņa izplatīto informāciju, ka Staļinam bijusi vārga veselība. Lai arī mēļots dažādi, tostarp nav atrasts neviens pierādījums tam, ka Staļins jau iepriekš būtu pārcietis insultus, turklāt kinohronikās viņš atbilstoši savam vecumam pat izskatās pārsteidzoši labi. Vēl vairāk, izrādās – viņš pat nav sirdzis ar to pašu hipertoniju. Vismaz līdz 1950. gada sākumam, kad veikta pēdējā zināmā pārbaude šajā virzienā. Līdz ar to gluži dabisks šķiet jautājums: kādam gan nolūkam bija vajadzīgi šie būtībā sīkie meli?
Un vēl visiem šiem mīklainajiem apstākļiem jāpievieno arī pazudušie vasarnīcas apmeklētāju uzskaites žurnāli. Savukārt paša Staļina slimības vēsture arī – lai arī faktiski saglabājusies, tomēr nezin kāpēc ir ļoti sliktā stāvoklī – trūkst daudzu lapu, esošās sašūtas katra it kā atsevišķi un pārsteidzoši juceklīgā secībā, turklāt ir skaidri redzams, ka tās vairākkārt vai nu papildinātas, vai vienkārši pārrakstītas pilnīgi no jauna. Konsilija locekļu paraksti vispār datēti ar 1953. gada jūliju, un slimības norises žurnāls sastāv tikai no uzmetumiem jeb melnrakstiem. Bet Staļina Kremļa slimnīcas ambulatorā karte vispār pazudusi. Vārdu sakot – ja to visu nav iespējams salikt kopā, būs vairāk nekā grūti autentiski atjaunot Staļina dzīves pēdējo dienu patieso ainu.
Kopā ar iepriekš aprakstīto nolaidību un nevērību šīs iespējamās sazvērestības mērogs rosina domāt, ka 1953. gada martā ne politbiroja locekļi, ne viņu gribas izpildītāji tajās dienās vairs nav baidījušies no Staļina. Un tas tā varēja notikt tikai vienā gadījumā: visi zināja, ka patiesībā Saimnieks jau sen ir miris.
