Ārsta noslēpums 5
Zināms, ka šis konsilijs nav iztaujājis ne apsardzi, ne apkalpotājus: ko Staļins iepriekšējā vakarā ēdis, cikos licies gulēt, vai lietojis kādus medikamentus, kādā paskatā atrasts un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, neviens lāgā nebija norūpējies par to, lai izveidotu anamnēzi, ko cita starpā māca jau pirmajos kursos jebkurā medicīnas institūtā. Toties, izrādās, apetīte gan ārstiem bijusi vairāk nekā lieliska: apkalpotāji vēlāk atcerējās, ka vasarnīcas pavāri tajās dienās strādājuši, kā mēdz teikt, melnās miesās.
Nav pat apspriests jautājums par Staļina pārvešanu uz stacionāru. Viņam “izrakstīja” absolūtu mieru, lai gan paralēli regulāri veica sāpīgas injekcijas (magnēzijs un kampars pārsteidzoši lielās devās). Speciālisti visi kā viens novērtējuši, ka šāda ārstēšana izskatās absolūti bezjēdzīga. Turklāt ārstu rīcība nezin kāpēc nepavisam neatbilda noteiktajai diagnozei. Vismuļķīgākais izskatās apgalvojums, ka slimnieks ir bezsamaņā, viņam konstatēta ķermeņa labās puses paralīze un runas spēju zudums. Interesanti, vai ne? Kā gan cienījamie akadēmiķi varēja pārliecināties par runas spēju zudumu, ja pacients ir bez samaņas?
Lielākā daļa speciālistu uzskata, ka Staļinam ievadīto preparātu kombinācija tikai pastiprināja jau tā gaužām bēdīgo stāvokli. Ārsti ignorēja vairākus analīžu rezultātus, savukārt citus nepieciešamos izmeklējumus vispār neveica. Noteikuši diagnozi 2. martā, visus hemorāģiskā insulta ārstēšanai nepieciešamos pasākumus asins recēšanas paaugstināšanas nolūkā viņi sāka veikt tikai 5. martā. Un interesantākais, ka 2. martā sirdzējam izrakstīja… tikai dēles. Tas, cita starpā, ir absolūti nepieļaujami insulta gadījumā, jo tikai pašķidrina asinis.
Kļūst skaidrs, ka bez apsolītām neaizskaramības garantijām ārsti nekad ne par ko tādu neizšķirtos. Un šeit vērts atzīmēt, ka, līdzīgi kā gadījumā ar apsardzi, neviens patiešām nesaņēma nekādu sodu.
