Pēdējās vakariņas 5
Staļins nekad nebija sūdzējies par veselības problēmām. Savās atmiņās Hruščovs to skaidro ar Staļina noslēgtību un vēlmi allaž izskatīties kā dzelzsstipram līderim, lai gan patiesībā līdz 73 gadu vecumam viņš it kā bija pārcietis jau divus insultus. Viņš ātri noguris, bieži saaukstējies, cietis no hipertonijas. Neskatoties uz visu to, viņš turpinājis iecienītās nakts dzīres savās ārpilsētas vasarnīcās, kā arī kategoriski atteicies no jebkāda veida diētas. Sak, nav nekāds brīnums, ka cilvēku 73 gadu vecumā pēkšņi ķērusi trieka…
Tiesa, arhīvu pētniekiem nav izdevies atrast vērā ņemamas ziņas par Staļina pēdējām lepnajām vakariņām. Saglabājusies vien ēdienkarte, kādu viņš bija pasūtījis 28. februāra vakaram. Un tur bija vārītu kartupeļu kotletes, dārzeņi, sula un paniņas. Būtībā absolūti nepretencioza “furšete”. Tā parasti vakariņo vienatnē. Turklāt zināms, ka patiesībā 28. februārī Saimnieks nemaz nav bijis Kremlī – apmeklētāju žurnālā, kas allaž cītīgi tika pildīts, šajā datumā ir tikai tukšas ailes. Savukārt tieši tikpat cītīgi pildītais vasarnīcas “Bļižņaja” apmeklētāju žurnāls noslēpumainā kārtā pazudis…
Arī apsardzes rīcība izskatās vairāk nekā dīvaina. Staļins nepiecēlās uz brokastīm – baidījāmies modināt. Neparādījās pusdienās – izlēma netraucēt. Nelikās ne zinis arī par vakariņām – paklusām centās palūkoties pa atslēgas caurumiņu. Un tad, kad beidzot tomēr sadūšojās ieiet Staļina istabā, ieraudzīja viņu bezsamaņā guļam uz grīdas urīna peļķē. Tad viņu pārcēluši uz dīvāna, apseguši ar pledu, piezvanījuši savam tiešajam priekšniekam un sākuši gaidīt turpmākos rīkojumus.
Staļina apsardzes priekšnieks Nikolajs Vlasiks vēlāk atcerējās, ka reiz saimnieks esot aptuveni uz 30 minūtēm omulībā aizkavējies pirtī, kā rezultātā valsts drošības ministrs bez šaubīšanās devis rīkojumu izgāzt durvis. Katrā ziņā nav būtībā nekādas nozīmes tam, ka Staļins pats it kā atlaidis apsargus gulēt. Neviens normāls apsardzes darbinieks nekad mūžā nepildīs tādu rīkojumu, ja nevēlas jau nākamajā dienā nokļūt bargā tribunāla priekšā. Un šeit uzreiz jāpiebilst, ka par šādu savā ziņā noziedzīgu nolaidību Staļina apsardze nesaņēma nekādu sodu.
Tikai 2. marta rītā ap pulksten 9.00 ārsti beidzot varēja apsekot slimnieku. Viņš joprojām gulēja uz dīvāna. Taču šķita dīvaini, ka viņš apģērbts ierastajā dienas apģērbā, nevis pidžamas biksēs un apakškreklā, kā to savās liecībās pauduši apsardzes darbinieki. Turklāt, pirms vēl ārstus pielaida pie slimnieka, viņiem nolasīja pamatīgu instruktāžu – Berija burtiski pavēlēja itin visas darbības saskaņot ar politbiroja dežurējošo biedru.
Starp citu, ir vērts piebilst, ka mediķu konsilijs arī bija dīvains. Pie slimnieka gultas gluži formāli bija sapulcējies tā laika zinātnes krējums: septiņi profesori, no kuriem seši bija akadēmiķi, un viens docents. Četri no viņiem bija neiropatologi, viens hepatīta speciālists, viens reimatologs, viens terapeits un tikai viens (!) kardiologs. Zināms, ka cilvēks mirst ar insultu, bet pie viņa gultas dežurē ne gluži piemērotas kvalifikācijas ārsti. Turklāt viņi visi bija zinātniski pētniecisko institūtu direktori, katedru vadītāji un tamlīdzīgu administratīvo amatu pienākumu pildītāji, kuri reālus pacientus nebija redzējuši jau krietni sen. Reanimatologus uzaicināja tikai 5. martā. Savukārt Staļinu kā pacientu lieliski zinošie ārsti Vinogradovs un Preobraženskis joprojām sēdēja cietumā, kur bija nokļuvuši tā dēvētās “ārstu lietas” ietvaros.
Bet Staļina ārstējošo ārstu Kuliniču tā arī nepieaicināja! Tāpat arī neviens nepieprasīja Kremļa slimnīcā esošo Staļina ambulatoro slimības vēsturi. Taču diagnozi gan noteica uzreiz un acumirklī – hemorāģiskais insults ar bojātu smadzeņu kreiso daļu. Patiešām, veidojas aina, ka politbirojā neviens pat negrasījās glābt un ārstēt Staļinu.
