Staļina trīs nāves: tīši nepareiza ārstēšana, slepkavība vai “lelles” bēres 5
Pirms vairāk nekā 60 gadiem nomira Josifs Staļins – cilvēks, kura vārds pat mūsdienu jaunākajām paaudzēm neprasa liekus komentārus. Saistībā ar viņa nāvi ir arī daudz spekulāciju, no kurām galvenā pauž, ka briesmīgo un nežēlīgo boļševiku vadoni viņa līdzgaitnieki pametuši vienu, ļaujot vienkārši nomirt. Bet ir arī drosmīgākas versijas. Piemēram – patiesībā sazvērnieki viņu noindējuši. Vai arī vēl – kapā pie Kremļa sienas nemaz nav apglabāts īstais Staļins. Un tamlīdzīgi.
Gluži oficiāli
Par attiecīgo notikumu gaitu izplatītā oficiālā versija visiem vairāk vai mazāk labi zināma. Kā paudis Ņikita Hruščovs, 1953. gada 28. februārī Staļins vistuvākos līdzgaitniekus vispirms izsaucis uz Kremli, kur visi kopā noskatījušies jaunu kinofilmu, bet tad pārcēlušies uz vasarnīcu “Bļižņaja” ārpus Maskavas, kur vakariņojuši un dzīrojuši līdz vēlai naktij. Izklīduši aptuveni pulksten piecos no rīta. Staļins atlaidis gulēt arī apsardzi, paziņojot, ka viņam neko nevajag. Tieši tāpēc arī visi nolēmuši, ka par saimnieku dēvētais iecerējis pamosties vēlāk nekā parasti, tāpēc atstāja viņu mierā līdz pat nākamās dienas – 1. marta – vakaram. Bet vēlāk jau vienkārši baidījās ieiet viņa klusajā istabā.
Tuvojoties nākamajai naktij, jau ļoti satraukti par klusumu Staļina istabā, apsardzes darbinieki tomēr iegāja pie viņa. Agri 2. marta rītā vasarnīcā ieradās ārsti un diagnosticēja ķermeņa labās puses paralīzi, runas spēju un apziņas zudumu. Acumirklī sasauca valsts medicīnas spīdekļu konsiliju, kas tūlīt izvirzīja nelabvēlīgu prognozi.
4. martā beidzot izskanēja oficiāls paziņojums par Staļina slimību. 5. martā pulksten 21.50 viņš nomira. Medicīniskais slēdziens pauda, ka nāve iestājusies pēc asins izplūduma smadzenēs. Aptuveni pēc nepilnas diennakts cita, ne mazāk autoritatīva konsilija klātbūtnē veica līķa sekciju. Bet jau tūlīt pat pēc valdošās elites lēmuma steidzamības kārtā ķermeni balzamēja. Pēc atvadu ceremonijas to ievietoja Ļeņina mauzolejā.
Jāpiebilst, vēlāk gan Hruščovs, gan daudzi citi “aculiecinieki” stāstam par Staļina nāvi pārklāja biezu miglu. Ļoti ilgu laiku spēkā bija versija par “apzinātu palīdzības nesniegšanu”, atbilstoši kurai pēc Lavrentija Berijas rīkojuma insulta no kājām gāzto Staļinu uz 30 stundām atstāja bez mediķu palīdzības, tāpēc slimības sekas kļuva neatgriezeniskas.
