Māris Antonevičs: Staļina skolnieks Lukašenko. Viss liecina, ka kļūs tikai sliktāk 83
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Attiecībā uz Aleksandra Lukašenko režīmu bieži tiek lietots termins “autoritārais”. Tomēr jau pašlaik tā darbībās var saskatīt virkni līdzību ar Staļina totalitārismu, turklāt viss liecina, ka kļūs tikai sliktāk.
Vismaz vienā elementā Lukašenko Staļinu jau ir pārspējis. Arī pagājušā gadsimta 20.–30. gados čekisti īstenoja dažādas operācijas ārvalstīs, lai nolaupītu un nogādātu Maskavā dažādus režīma pretiniekus, līdzīgi kā to tagad dara Lukašenko “izsūtāmie zēni” sava priekšnieka uzdevumā.
Tomēr lielākoties to mēģināja darīt “pa kluso”, nevis nokļūstot visas pasaules mediju ziņu virsrakstos, kā to izdarījis Lukašenko, sagrābjot “Ryanair” pasažieru lidmašīnu, kas ielidojusi Baltkrievijas gaisa telpā.
Piemēram, 1930. gadā Staļina aģenti Parīzē mēģināja nolaupīt bijušo balto kustības ģenerāli Aleksandru Kutepovu. Karojis pret sarkanajiem Deņikina, vēlāk arī Vrangeļa armijā, Kutepovs pēc balto sakāves pilsoņu karā pameta Krieviju un 1924. gadā nokļuva Francijā.
Tur viņš aktīvi iesaistījās krievu emigrantu politiskajās aktivitātēs (kas saprotami bija vērstas pret boļševiku varu) un kļuva par organizācijas “Krievu vispārēji militārā savienība” (“ROVS”) līderi.
1930. gadā Kutepovu uz ielas sagaidīja trīs padomju aģenti, kas bija ģērbušies Francijas policistu formās un aicināja uzrādīt dokumentus, bet pēc tam pavēlēja sēsties automašīnā.
Tajā brīdī ģenerālis bija sapratis, kas notiek, un sācis pretoties, tāpēc viņam iešpricēts morfijs.
Tālāk par Kutepova likteni ilgstoši nekas nebija zināms, taču 80. gadu beigās parādījās informācija, ka viņu ar kuģi mēģināja pārvest no Marseļas uz Novorosijsku, taču ģenerālis pa ceļam miris no sirdstriekas, ko, iespējams, bija izraisījusi pārāk liela morfija deva. Ir gan arī versija, ka viņš miris jau nolaupīšanas brīdī.
Taču Kutepovs nebija vienīgais balto ģenerālis un krievu emigrantu aktīvists, kuru centās nolaupīt PSRS. Jau dažus gadus vēlāk – 1937. gada 22. septembrī – tieši tāda pati operācija tika atkārtota pret citu balto armijas ģenerāli Jevgeņiju Milleru, kurš tāpat dzīvoja Francijā un pēc Kutepova nāves bija pārņēmis organizācijas “ROVS” vadību.
Millers, starp citu, pēc izcelsmes bija baltvācietis (tāpēc viņa vārds dažkārt tiek latviskots arī kā Eižens Millers), dzimis 1867. gadā Daugavpilī (tolaik – Dinaburgā) un līdz Pirmajam pasaules karam bija cariskās Krievijas militārais atašejs vairākās Eiropas valstīs.
Pilsoņu kara laikā viņš karoja Kolčaka armijas sastāvā Krievijas ziemeļos, kas vēlāk bija spiesta atkāpties uz Norvēģiju. Emigrācijā Millers aktīvi iesaistījās pretpadomju kustībā.
1937. gadā Parīzē NKVD aģenti, izliekoties par vācu diplomātiem, ievilināja viņu uz tikšanos kādā dzīvoklī, sazāļoja un ar kuģi no Havras ostas izveda uz PSRS.
Pēc diviem gadiem Milleram Maskavā tika piespriests nāves sods, un 1939. gada 11. maijā viņu turpat NKVD cietumā nošāva.
Kāds liktenis Baltkrievijā sagaida žurnālistu un opozīcijas aktīvistu Romānu Protaseviču, protams, var tikai minēt. Jau izskanējis, ka viņam draud pat nāves sods, ko nevar izslēgt, tomēr var arī pieļaut, ka pašlaik Lukašenko ar to nesteigsies.
Tomēr ir vēl viena pazīme, kas liek vilkt paralēles ar Staļina laikiem, – tas ir izplatītais video ar Protaseviča “atzīšanos”, kurā viņš stāsta, ka pret viņu cietumā izturoties labi un viņš sniedz liecības, lai palīdzētu izmeklēšanā.
Gan Protaseviča radinieki, gan domubiedri ir pilnīgi pārliecināti, ka paziņojums tapis piespiedu kārtā, gūsteknis vienkārši norunājis to, ko viņam likuši.
Arī Svjatlanai Cihanouskai savulaik bija no lapiņas jānolasa tāda pati “atzīšanās” un arī “aicinājums” baltkrieviem vairs nepiedalīties protestos. Tolaik režīma mērķis gan bija cits – likt opozīcijas politiķei pamest valsti, kas arī tika īstenots.
Kā te lai neatceras 30. gadu Staļina režīma paraugprāvas, kur visi vadoņa politiskie pretinieki – Zinovjevs, Kameņevs un daudzi citi – drīz pēc aizturēšanas bija gatavi atzīties, ka bijuši ārvalstu spiegi, sazvērnieki, tautas ienaidnieki un viss pārējais, kas vien vajadzīgs.
Sacensībā par Eiropas “pēdējā diktatora” titulu Lukašenko atkal ir pārliecinoši izvirzījies priekšā, toties Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam šī situācija ir pat izdevīga, jo ļauj viņam izskatīties, ja tā var teikt, civilizētākam.
