Juris Ciganovs: Gan Krievijā, gan tepat Latvijā daudzi uzskata, ka deportācijas bija nepieciešamas 43
Sabiedrības viedoklis, protams, ir svarīgs, un demokrātija ir laba lieta. Daudzu apjūsmoto padomju laiku beigās gan bija kāds cilvēks, kas teica, ka demokrātija nav visatļautība. Tas bija pirmais un pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Šo saku saistībā ar to, ka mūsdienās katrs var uztaisīt globālajā tīmeklī kādu blogu vai kā nu tur to visu sauc un rakstīt uz nebēdu visu, kas ienāk prātā – par tomātu audzēšanu, tievēšanu vai vēsturi. Kā, piemēram, to dara interneta vietnes “imhoclub.lv” “priekšsēdētājs”, kā viņš pats sevi dēvē, bijušais virsnieks Jurijs Aleksejevs. Pēdējā laikā viņš tā kā vairāk pievērsies padomju varas iestāžu veiktajām deportācijām pret saviem iedzīvotājiem. Konkrēti – šis kungs domā, ka Staļina veiktās deportācijas pret Padomju Savienības okupētajās teritorijās dzīvojošajām tautām un pašu zemē mītošajiem ir bijušas no loģiskā viedokļa attaisnojamas.
Principā neko jaunu jau viņš nepasaka – visas deportācijas bijušas nepieciešamas, lai nodrošinātu mieru padomju zemē. Izsūtāmie bijuši potenciālie ienaidnieku atbalstītāji. Tā uzskata gana daudzi akadēmiskie vēsturnieki Krievijā, un tā diemžēl izskatās, ka uzskata daudzi cilvēki tepat Latvijā. Padomju Savienībā kolektīvās vainas princips bija viens no soda likumdošanas pamatiem – līdz ar “kaitniekiem” vai “tautas ienaidniekiem” parasti sodīja arī viņu radiniekus, kaimiņus, draugus un tā tālāk. Otrā pasaules kara laikā padomju valstī aizsākās “mode” sodīt pēc nacionālā principa – ja soda, tad visu tautu uzreiz. Jurijs Aleksejevs kā piemēru min Krimas tatārus – viņaprāt, šo Krimas pussalā dzīvojošo tautu visu uzreiz deportēja tāpēc, lai nodrošinātu sarkanās armijas aizmuguri un novērstu vācu armijas uzbrukuma briesmas. Jo, redz, Krimas tatāri bija briesmīgi vāciešu atbalstītāji – viņu vairāk nekā 20 000 tautiešu esot dienējuši vācu bruņotajos spēkos. Pēc šīs loģikas vāciešiem Krimas tatāri būtu jārepresē pirmajiem, jo kara laikā sarkanajā armijā karoja apmēram 65 000 Krimas tatāru, no kuriem ap 36,6% krita kaujas laukos. Pieciem Krimas tatāriem bija piešķirts Padomju Savienības varoņa nosaukums. Staļins to visu neņēma vērā, bet, kā tiek uzsvērts, Staļins nebija cietsirdīgs un atriebīgs – viņš tikai rīkojās, loģiskā saprāta vadīts…
It kā jau nevajadzētu pievērst uzmanību visādiem pseidovēsturiskiem spriedelējumiem, bet šoreiz vēlējos uzsvērt, ka šāds viedoklis noteikti nav tikai vienam cilvēkam, tā uzskata gana liela mūsu sabiedrības daļa, un tas vairs nav labi. Galu galā visi taču kaut reizi esam dzirdējuši vispārinājumus, ka visi latvieši vienalga “esot fašisti”…
