Kolektīvisms arī mākslā 12
It kā nepietiktu rūpju ar sociālistiskā reālisma iedzīvināšanu, kad ap 1950. gadu māksliniekiem uz kakla uzkrita divi pārsteigumi – Mākslinieku savienības Gleznotāju un Grafikas sekciju sociālistiskā sacensība un mākslinieku brigāžu darbs. Kopš kolektivizācijas sākuma Padomju Savienībā bija izplatīts pieņēmums, ka kopdarbam ir lielāks ražīgums. Tāds bija vajadzīgs arī Padomju Latvijas māksliniekiem. Džemmai Skulmei palicis atmiņā, kā viņa jauno mākslinieku brigādē kopā ar Oļģertu Ubānu un Arturu Mucenieku devusies uz Elejas kolhozu “Ausma”, lai pa visiem kopā uzgleznotu sējas plāna apspriešanu. Par pieskatītāju līdzi atbraucis Marģeris Vītoliņš, kurš “taisījis visādus jokus ar vienu jaunu agronomi”. Kolhozā sabijuši gandrīz nedēļu, gājis labi – ar iedzeršanām. Gleznojums sanācis milzīgs, autori jutušies lielīgi, taču, ieraugot konkurentu brigādes veikumu, sapratuši, ka pašu darbs ir nolakots pārāk biezā kārtā un izskatās kā raibs vakstūks (domāta vaskadrāna. – Aut.).
Ar vētrainu greizsirdības scēnu un sagrieztu gleznu beidzies Leo Kokles un Harija Veldres brigādes kopdarbs Ulbrokas pusē. Vieta atbildusi visām vajadzībām, lai radītu mākslas darbu par kolhoza tēmu – bijusi ferma un govis, slaucējas un laborantes, kas strādāja kolhozā un varēja papozēt. Taču abiem māksliniekiem iepatikusies viena un tā pati meitene. Veldrem izdevies ar viņu palikt vienatnē, Kokle to pārdzīvojis, dusmās paķēris nazi un… sagriezis abu gleznojumu. Konfliktu izskatīja Mākslinieku savienības valdes sēdē un vīriem izteica rājienu.
Lai biedrus turētu paklausībā un izrēķinātos ar citādi domājošajiem, no 1949. līdz pat 1952. gadam Mākslinieku savienība rīkoja savu biedru pārreģistrāciju. Kurš neiekļāvās sociālistiskā reālisma un ideoloģijas rāmjos, dabūja sodu, no kuriem pats bargākais bija izslēgšana no organizācijas. “Vai, cik tas bija šausmīgi!” iesaucas Konstante un paskaidro – ja mākslinieks nav savienībā, viņš nevar piedalīties izstādēs, no valsts saņemt pasūtījumus darbiem, pat nopirkt krāsas, audeklus, par lieku platību darbnīcai nemaz nerunājot, vārdu sakot, paliek bez iztikas līdzekļiem. Sociālistiskajam reālismam nepakļāvīgais Pauļuks tika izslēgts un arī ņemts atpakaļ savienībā vairākkārt. Par savu taisnību viņš cīnījās pat pie Maskavas priekšniekiem, un tie pat nostājās viņa pusē – slīpēta varas taktika.
Drosmes netrūka
Padomju okupācijas varas upuriem grāmatā veltītas divas sadaļas “Represiju pirmais vilnis: 1940 – 1941” un “Represijas pēc Otrā pasaules kara”. Par daudziem māksliniekiem autore iepriekš neko nav zinājusi – arhīvu reģistros taču nav norādīts, par kādu profesiju cilvēkiem lietās glabājas ziņas. Informāciju ieguvusi gluži kā detektīve, ejot pa pēdām, kas aizvedušas pie zinātājiem, palīdzējušas arī nejaušās tikšanās.
Tūdaļ pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā sākušies aresti un tiesāšana. Māksliniekus neapsūdzēja par pamatdarbu mākslā, viņiem tika meklēti un atrasti “nopietnāki” politiskie argumenti. No pratināšanas dokumentiem, kuru fragmenti lasāmi grāmatā, redzams, ka bija arī tādi vīri, kam pat briesmu brīdī pietika drosmes runāt atklātu valodu. “Pēc Latvijas sovjetizācijas es nepiekritu Padomju Latvijas politikai un uzskatīju, ka padomju vara grib iznīcināt latviešus kā nacionalitāti un līdz ar to Latvijas neatkarību,” saviem nopratinātājiem teica grafiķis Kārlis Krauze. Arī Mākslas akadēmijas absolvents un bijušais brīvības cīnītājs Herberts Mangolds neslēpa, ka padomju varu savā dzimtenē redzēt nevēlas. No 1940. – 1941. gada divpadsmit politiskajām prāvām, kurās notiesāja māksliniekus, viņam vienīgajam pēc soda izciešanas paveicās dzīvam atgriezties Latvijā. Uz mūžu Sibīrijā nometinātā, kādreizējā Liepājas Daiļamatniecības skolas direktora Hermaņa Aplociņa “atgriešanās” dzimtenē, pateicoties diviem uzņēmīgiem latviešiem, notika pēc daudziem gadu desmitiem, un viņa pīšļi tagad guļ mierā dzimtajā Liepājas kapsētā. Četriem politprāvu upuriem piesprieda nāvessodu, pieci nomira cietumā drīz pēc sprieduma pasludināšanas.
Represijas pret māksliniekiem
Represijās, kas atsākās pēc Otrā pasaules kara, cieta vairāk mākslinieku, nekā minēts grāmatas sadaļā, norāda autore. Trūcis pietiekami precīzu ziņu vai respektēta mākslinieku vēlēšanās klusēt, kā arī izlaists plašāks stāstījums par vairākiem bijušajiem leģionāriem un filtrācijas nometnēs nonākušajiem. Pētījums atklāj ar mākslu saistītu piecdesmit cilvēku, to vidū izcilu profesionāļu – gleznotāja Ausekļa Baušķenieka, Kurta Fridrihsona, Rūdolfa Piņņa, Georga Šenberga; grafiķa un karikatūrista Jāņa Dreslera; tēlnieka Laimoņa Blumberga; dizaingrafiķa un plakātista Gunāra Kirkes; karikatūrista Gunāra Bērziņa; zinātnieka un pedagoga Kristapa Eliasa; mākslas vēsturnieces un pedagoģes Tatjanas Kačalovas un citu – dzīvesstāstus. Līdzās arī mazāk pazīstami vārdi, kuru apraksti bieži vien beidzas ar tekstu – pēc atgriešanās no izsūtījuma mākslas dzīvē vairs neiekļāvās vai Sibīrijā sagandētās veselības dēļ pāragri aizgāja mūžībā.
Tā sagadījies, ka pēdējais represijām pakļauto sarakstā ir gleznotājs, ilustrators un karikatūrists Indriķis Zeberiņš. Mākslinieks it nemaz neslēpa savu nepatiku pret padomju varu, izsmēja to karikatūrās, aicināja draugus, kolēģus un Rozentāla mākslas skolas audzēkņus uz savu darbu neoficiālām izstādēm dzīvoklī, fotografēja ikdienas nejēdzības, piemēram, rindas pēc pārtikas. Tolaik tādas “vaļības” pievērsa Valsts drošības komitejas uzmanību, Zeberiņu apcietināja un piesprieda bargu sodu – astoņus gadus labošanas darbu nometnē. Brīvību mākslinieks atguva agrāk par noteikto termiņu un turpināja mākslas ceļu. Par spīti nedienām un arī dzīves gaišākajos brīžos viņš teicis – cik jauki dzīvot pasaulē! Ar šiem vārdiem beidzas teju 800 lappušu biezais ceļojums Staļina laika mākslas pasaulē Latvijā.
Uzziņa
Ilzes Konstantes grāmata “Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā 1940 – 1956” pieejama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Rīgas Centrālajā bibliotēkā.
Par visizdevīgāko cenu tā nopērkama izdevniecības “Neputns” galerijā Rīgā un interneta veikalā, ar uzcenojumu – citos grāmatu tirgotāju veikalos.
Ilze Konstante, mākslas vēsturniece
Strādājusi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā par zinātnisko līdzstrādnieci, Valsts Mākslas muzejā – par direktora vietnieci zinātniskajā darbā. 13 gadus ģenerāldirektores amatā vadījusi Latvijas Mākslas muzeju apvienību.
Piedalījusies Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja, kā arī muzeju “Arsenāls” un “Dauderi” izveidošanā.
Kopš 2000. gada pievērsusies pētniecībai un izstāžu rīkošanai. Autore monogrāfijām par mākslinieku Ādolfu Melnāru, Leo Kokli, Jāni Osi.
Kopā ar dzīvesbiedru mākslas zinātnieku Zigurdu Konstantu pierakstījusi daudzu Latvijas mākslinieku atmiņu stāstus.
