Staļina garā ēna Latvijas tēlotājmākslā: rokaspuiši pret budžu mākslu 12
Staļina laika mākslai Latvijā pētnieki līdz šim bija metuši līkumu. Iespējams, negibēja smērēt rokas ar baiso mantojumu, kad pat izcili mākslinieki kļuva par okupācijas varas pakalpiņiem. Ar mākslas vēsturnieces Ilzes Konstantes 798 lappušu izdevumu, ko laidusi klajā izdevniecība “Neputns”, baltais plankums ir aizdarīts.
“Paldies, Dievam, tas ir beidzies!” sajūtu pēc apjomīgā pētījuma pabeigšanas, kas viņai prasījis desmit gadu darba un arī savu daļu veselības, raksturo autore. Ne jau no sēdēšanas arhīvos vai pie manuskripta, bet no liecībām par sagrautajām cilvēku dzīvēm no represēto lietu materiāliem. Vai arī vēl šodien atzītu mākslinieku vēršanos pret saviem kolēģiem ar nežēlīgu kritiku un intrigām. “Viena no arhīva vēsturniecēm, redzot, kādā neģīmī esmu, teica – tik nelaidiet visu šo sevī iekšā.” Kad pirms sarunas ar “Mājas Viesi” nācies grāmatu pāršķirstīt, atkal viss tā vien sagriezies…
Uz jautājumu, ko no grāmatas var uzzināt lasītājs bez dziļākām zināšanām mākslā, Ilze Konstante atbild, ka pētījums ļauj izprast, kādos apstākļos tapa Staļina laika māksla un kā tolaik dzīvojuši mākslinieki, kas tāpat kā viņu daiļrade bijuši tik dažādi. “Mēģināju nesist tikai vienos vārtos – man ir nepatīkami, ja kādu tikai gāna,” viņa piebilst. Vēsture rāda piemērus, ka kaismīgs sociālistiskā reālisma atbalstītājs un savu amata brāļu kritizētājs var mainīties un aicināt uz godīgu darbu, bet līdzās padomju varu slavinošiem propagandas paraugiem arī tolaik radās vērtīga māksla, taču tā visbiežāk palika pašu mākslinieku darbnīcās – uz otra molberta.
Ilūzijas ātri izkūpēja
Komunistu varas dzirnas mala smagi un smalki. Sāka ar reorganizāciju un mākslas iestāžu vadošo darbinieku nomaiņu un jaunu iecelšanu – īsti Staļina garā “kadri izšķir visu”. Izmantoja gan vietējos, jau pārbaudītos resursus, kas bija pierādījuši uzticību komunisma ideāliem brīvvalsts laikā, gan tā sauktos Krievijas latviešus. Kā viņi nonāca savos amatos – katram savs stāsts, norāda autore. Vieniem tie nāca ar patiesu ticību labākai nākotnei un taisnīgākai valsts iekārtai, citiem – kā akla pakļaušanās stiprākajam un bailes par savu un ģimenes dzīvību un pat kārdinājums iegūt ievērojumu stāvokli sabiedrībā. Bija arī lētticīga sekošana saukļiem un skaistiem solījumiem līdz mežonīgai atriebības kārei pret citādi domājošiem vai sekmīgākiem kolēģiem.
Par to, kā padomju propaganda pirmajās dienās spējusi ietekmēt mākslinieku prātus, liecina nedaudzie ieraksti gleznotājas Aleksandras Beļcovas dienasgrāmatā. 1940. gada jūnijā rakstītie teksti ir sajūsmas pilni par jauno, priecīgo dzīvi un Baltijas valstu “pievienošanu” PSRS. “Visu laiku es gatavojos uz PSRS, tagad tas atnāca pats. Sāksies sociālistiskais reālisms mākslā.” Pēc diviem mēnešiem jau citas noskaņas: “Daudz pārmaiņu. Sākas savstarpēja plēšanās. Cilvēki kā suņi. Viens otru grib nograuzt. (..) Bet karjeristiem šeit jau panākumi.” Beļcovas dzīvesbiedrs gleznotājs Romans Suta pat nonāca vajāto skaitā, lai gan abi bija to vidū, kas brīvvalsts laikā allaž apmeklēja Latvijas Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām sarīkojumus. Organizācija ietilpa Vissavienības biedrībā kultūras sakariem ar ārzemēm un jau 1929. gadā tika nodibināta kā palīgs boļševistiskās ideoloģijas izplatīšanai, tālredzīgi mērķējot uz Latvijas okupāciju.
7. oktobrī pēc sarkanarmiešu koncerta Beļcova prāto, kāpēc jūtas bēdīgi, dvēselē vairs neesot tās pacilātības, kad sirds vai pamirusi no prieka un lepnuma par savējiem – krieviem. “Vai patiesi tā vajag būt, ka tuvumā viss iznāk sliktāk?”
Jaunās varas tuvplāns izskatījās ne tikai slikti, tas bija draudīgs un nesaprotams. Mākslinieku savienības deklarācijā 1941. gada februārī tika svinīgi paziņots, ka Latvijas mākslinieki ies pa vienīgo iespējamo komunisma ceļu, viņu svēts pienākums sniegt vislielāko atbalstu Komunistiskajai partijai un padomju valdībai jaunas Padomju Latvijas republikas celšanai un vislabāk to var panākt, nostājoties uz sociālistiskā reālisma ceļa. Taču vienlaikus savienība solīja stingri raudzīties, lai tās biedru rindās neiekļūtu strādnieku šķiras ienaidnieki un bijušie reakcionārā režīma kalpi. “Šie pēdējie citētie vārdi, kā redzēsim tālākā vēstures ritumā, kļuva liktenīgi daudziem Latvijas māksliniekiem,” atzīst Konstante.
Gleznā pārāk daudz gaļas
Šodien lasot diskusijas par varas pieprasīto sociālistisko reālismu mākslā un mākslinieku izmisīgo vēlmi saprast, kā to “mālēt”, tās var šķist pat smieklīgas, ja vien nebūtu daļa no izpostītām dzīvēm. Ne tikai Latvijā, arī citās komunisma jauncelsmes republikās padomju laikus slavējošo mākslas darbu bija maz, formālisma un nacionālisma – tā tolaik sauca visu, kas neatbilda sociālistiskā reālisma rāmim – recidīvs joprojām nebija izravēts. 1946. gadā tika piegrieztas skrūves visā padomju kultūras politikā, sākās lielās pārkārtošanās un ideoloģisko kļūdu labošanas laiks, kas Latvijā pavēra ceļu denunciācijai un atriebībai. Formālisma aizsegā varēja uzbrukt jebkuram, pat jaunajai varai lojālais Mākslas akadēmijas rektors Oto Skulme dabūja brāzienu par 1945. gadā meistarīgi uzgleznotajiem “Kauguru nemieriem”. Mākslas lietu pārvaldes priekšnieks rakstnieks Fricis Rokpelnis (dzejnieka Jāņa Rokpeļņa tēvs. – Aut.) darbu nosauca par rupju politisku kļūdu, bet aktīvais ideologs Arturs Lapiņš, kurš zināms kā operas scenogrāfs, kolēģu kritiku noveda līdz nejēdzībai. Kādā no sanāksmēm, kurās padomju laikā kolektīvi tika izvērtēti mākslas darbi, jaunais censonis paziņoja, ka Skulme nepareizi parādījis, ka latvieši uzbrūk krievu karavīriem, jo šie paši karavīri vēlāk bijuši latviešu dumpja dalībnieki. Viņa nopēlumu izpelnījās arī Rūdolfs Pinnis – gleznotājs kādā tirgus paviljonā pārāk aizrāvies ar gaļas bagātību rādīšanu, aizmirstot, ka kolektivizācijas laikā jācīnās par lopu saglabāšanu. “Privātais budzis cenšas lopus izkaut un pārdot tirgū, caur ko iespējams, ka parādītā gaļa ir tieši šī budža darbības rezultāts,” paziņojis Lapiņš.
Ne tikai ar kritiku, bet arī kolēģu pazemošanu izcēlās topošais mākslinieks, Maskavā “apkaltais” boļševiks Ojārs Ābols, vēršoties pret Konrādu Ubānu, apsmejot “mākoņstūmēju” Pēteri Kundziņu, “pagrimušo” Pinni un “nekam nederīgo” Jāni Pauļuku. Toties pēc Staļina nāves un personības kulta atmaskojošā kongresa Ābola pārliecība apmeta 180 grādu kūleni un viņš sāka aicināt uz godīgu darbu, gleznojot tā, “kā jums izskatās, ka vajag”. Konstante domā, ka pārmaiņas notikušas dzīvesbiedres Džemmas Skulmes ietekmē, kā arī iespaidu dēļ, kas radās kopīgā ceļojumā apkārt Eiropai ar kuģi “Pobeda”.
Kritika vēlamo rezultātu nedeva pietiekami ātri, tāpēc pārmetumi turpinājās. Pār Ubāna, Leo Svempa, Oļģerta Ābelītes un citu meistaru galvām tie bira arī pēc Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas 10. kongresam veltītās izstādes1949. gadā. Grūti pat saprast, vai Franciska Varslavāna teiktais šajā padomju absurda teātrī bija nopietni domāts vai ironija: “Kalniņa (gleznotājs Eduards Kalniņš un viņa glezna. – Aut.) “Pēc loma” arī ir formālisms. No kāda materiāla ir zivs? Nevar četros gados atbrīvoties no formālisma.”
Svemps, kurš nežēlastībā bija kritis ilgāku laiku, pat ķērās pie paškritikas, publiski atzīstot, ka viņš tāpat kā daudzi kolēģi vēl sēžot vecajās pozīcijās, bet kapitālistiskās pasaules lozungs “Nav svarīgi, ko gleznot, bet – kā gleznot” ir novecojis. Tāpat esot novecojuši un sevi izsmēluši Matiss un Pikaso… Nelīdzēja arī tik “drosmīgs” apgalvojums, viņš tāpat zaudēja Mākslas akadēmijas katedras vadītāja amatu. Amata brālis Uga Skulme savu “grēksūdzi” par maldu ceļiem un aicinājumu arī citiem kolēģiem sakoncentrēt radošos spēkus padomju mākslas attīstībai nopublicēja laikrakstā “Literatūra un Māksla”. Vēlāk savā “Atmiņu grāmatā” skaidrojis, ka rakstu licis uzrakstīt Lapiņš.
