Līdz virsotnei netikt nekādi 2
Paliekot uzticīgs 19. gadsimta klasiskās krievu literatūras principiem, Bulgakovs nekariķē savus varoņus. Neskatoties uz to, ka attiecīgie personāži absolūti nav ideāli ļaudis, viņi tomēr allaž izraisa līdzjūtību. Taču, piemēram, lugā “Skrējiens” lielākā viņu daļa ir bijušie baltgvardi. Un neviens no viņiem neraujas atpakaļ uz dzimteni, lai “piedalītos sociālisma celšanā PSRS”, kā bija ieteicis lugu nobeigt pats Staļins. Oficiāli avoti vēsta, ka jautājumu par Bulgakova lugas “Skrējiens” iestudēšanu četras reizes izskatīja pat politbiroja sēdēs! Visbeidzot – padomju vara tomēr neatļāva atkal parādīties baltgvardu virsniekiem, pat ne uz teātra skatuves. Tostarp lugas autors neņēma vērā vadoņa viedos padomus, tāpēc tai bija lemts pirmizrādi piedzīvot tikai 1957. gadā, turklāt, lai cik arī ironiski tas veidotos, ne jau uz Maskavas skatuvēm, bet gan Staļingradā…
1929. gadu dēvē arī par Staļina “diženā lūzuma” gadu, un tas lauza ne tikai zemniecības likteņus, bet arī visus valstī vēl palikušos “individuālistus”. Šajā laikā pārtrauca visu Bulgakova lugu izrādīšanu uz valsts teātru skatuvēm. Bet, sākot ar 1930. gadu, pārtrauca publicēt Mihaila darbus, savukārt jau iestudētās lugas izņēma no teātru repertuāra. Aizliedza viņa lugas “Skrējiens”, “Zojas dzīvoklis”, “Asinssarkanā sala” un līdz 1932. gadam arī “Turbinu dienas”. 1930. gadā Mihails rakstīja brālim Nikolajam uz Parīzi, ka visapkārt valda viņam nelabvēlīga literāri teatrālā situācija un viņš pats atrodas smagā materiālā stāvoklī.
Iedzīts izmisumā, 1930. gada 28. martā Bulgakovs nosūtīja PSRS valdībai, respektīvi – Staļinam, vēstuli, kurā maigi kaisa sev uz galvas pelnus, atzīstot, ka “nav pat veicis mēģinājumu uzrakstīt komunistisku lugu”. Vēstules beigās viņš lūdz vai nu atļaut viņam emigrēt uz ārzemēm, vai arī dot iespēju strādāt teātrī MHAT. 1930. gada 18. aprīlī viņam piezvanīja Staļins, piedāvājot pašam vērsties MHAT ar lūgumu pieņemt darbā…
Taču tieši tajā laikā naktīs viņš jau strādāja ar savu “romānu par nelabo” – tā sākotnēji bija iecerēts nosaukt romānu, kas tagad pasaulei pazīstams kā “Meistars un Margarita”. Un tieši tad arī uz šā manuskripta lapas malām parādījās viņa pašrocīgais uzraksts jeb faktiski pavēle sev pašam: “Uzrakstīt pirms nomiršanas”. Viss liecina, ka jau tajā laikā Mihails labi apzinājies, ka šis romāns ir viņa dzīves galvenā lieta.
1931. gadā Bulgakovs pabeidza utopiju “Ādams un Ieva”, lugu par nākotnes gāzu karu, kura rezultātā iznīcinātajā Ļeņingradā dzīvi palikuši tikai daži cilvēki: fanātiskais komunists Ādams Krasovskis, kura sieva Ieva viņu pamet un aiziet pie zinātnieka Jefrosimova, kas spējis radīt aparātu, no kura nākošais starojums spēj pasargāt no bojāejas; beletrists konjunktūrists Pončiks–Ņepobeda; apburošais huligāns Markizovs, kurš burtiski rītin aprij grāmatas. Bībeles reminiscences, riskantais Jefrosimova apgalvojums par to, ka visas teorijas ir viena otras vērtas, kā arī lugas neslēpti pacifistiskie motīvi izraisīja to, ka arī “Ādamu un Ievu” neiestudēja Mihaila dzīves laikā.
Bulgakovs bija izvēlējies vissarežģītāko ceļu: tādas personības ceļu, kas stingri iezīmē savas individuālās esības, tieksmju un plānu robežas un kas nav noskaņota paklausīgi sekot no ārpuses uzspiestiem noteikumiem un kanoniem. Arī 30. gadu Mihaila dramaturģija cenzūrai neiepatikās, viņa domas un viņa varoņi nebija pieņemami. 1937. gadā viņš raksta Vikentijam Veresajevam: “Pēdējo septiņu gadu laikā esmu radījis 16 gabalus, un tie visi gājuši bojā, izņemot vienu, un tas pats bija Gogoļa inscenējums! Būtu naivi domāt, ka aizies arī 17. vai 18.”
No 1930. līdz 1936. gadam Mihails strādāja MHAT par režisora asistentu. 1932. gadā teātris iestudēja Nikolaja Gogoļa lugu viņa inscenējumā. Tostarp viņš neatmeta cerību emigrēt, bet, piemēram, 1934. gadā viņam divas reizes atteica atļauju izbraukt uz ārzemēm, lai gan tieši tajā pašā laikā atļāva emigrēt citam rakstniekam disidentam Jevgeņijam Zamjatinam. Savukārt 1935. gada jūnijā Mihailu uzņēma Padomju rakstnieku savienībā. Tajā pašā gadā viņš uz MHAT skatuves uzstājās arī kā aktieris – Tiesneša lomā Čārlza Dikensa darba “Pikvika klubs” iestudējumā. Darbā MHAT gūtā pieredze spilgti izpaudās Mihaila sacerējumā “Mirušā piezīmes” (“Teātra romāns”), kurā par daudzu tēlu materiālu kļuva teātra līdzstrādnieki.
