Mīla uz mūžiem: Jeļena Šilovska (Nīrenberga) (1893–1970) 2
Viņi iepazinās mākslinieka Moisejenko dzīvoklī. Vēlāk Jeļena par šo satikšanos teiks: “Kad es kādā namā nejauši satiku Bulgakovu, sapratu, ka tas ir mans liktenis, neskatoties ne uz ko, neskatoties uz neprātīgi grūto attiecību saraušanas traģēdiju… mēs satikāmies un bijām kopā. Tā bija ātra, neparasti ātra, vismaz no manas puses, mīlestība visam atlikušajam mūžam…”
Tajā laikā viņi abi bija precējušies. Jeļena bija otrajā laulībā ar visnotaļ cienījamu, kārtīgu cilvēku, un viņiem ģimenē auga divi dēli. Ārēji laulība šķita absolūti ideāla. Un, patiesību sakot, tāda tā arī bija, jo muižnieku pēctecis Jevgeņijs Šilovskis apbrīnojami cēli mīlēja un izturējās pret savu sievu. Arī viņa mīlēja savu vīru, tikai… mazliet savdabīgi. “Viņš ir pārsteidzošs cilvēks, tādu nav daudz… man ir labi, mierīgi, ērti. Taču Žeņa ir aizņemts faktiski visu dienu… es palieku viena ar savām domām, iedomām, fantāzijām, neiztērētajiem spēkiem… Es jūtu, ka tāda klusa, ģimeniska dzīve man nemaz nepiestāv… man gribas dzīvot, es nezinu, kurp man skriet… manī pamostas mans iepriekšējais “es” ar mīlestību pret dzīvi, troksni, cilvēkiem, tikšanās reizēm…”
Mihaila un Tatjanas romāns izvērsās pilnīgi negaidīti un neatgriezeniski. Viņiem abiem tas bija smags pārbaudījums – no vienas puses bija neprātīgas jūtas, no otras – grūti izturamas sāpes to dēļ, kuriem viņi likuši ciest. Viņi neskaitāmas reizes pārdomāja, šķīrās un atkal satikās no jauna. Jeļena ilgstoši neatbildēja uz Mihaila tālruņa zvaniem un vēstulēm, centās nekad neiziet no mājas viena – viņa par visām varītēm mēģināja saglabāt laulību un nenodarīt sāpes saviem bērniem.
Taču šis nu bija visskaidrākais apliecinājums tam, ka no likteņa lēmuma nav iespējams izvairīties. Bija pagājis pusotrs gads pēc Mihaila vētrainās izskaidrošanās ar Jeļenas vīru, pēc kuras viņam nācās it kā atkāpties, kad jau pirmajā savā pastaigā bez citu klātbūtnes Jeļena – protams! – satika Mihailu. Un pirmie vārdi, kurus viņš acumirklī teica, bija šādi: “Es nespēju bez tevis dzīvot!…” Jeļena saprata, ka viņa arī nespēj.
Šajā reizē Tatjanas vīrs nepretojās sievas vēlmei šķirties. Vēstulē vecākiem viņš pat centās attaisnot sievas rīcību, rakstot, ka vēlas, lai vecāki pareizi saprastu, kas noticis. Jevgeņijs ne par ko neapsūdzēja Jeļenu, paužot uzskatu, ka viņa rīkojusies pareizi un godīgi. Viņu abu laulība, kas bijusi tik laimīga pagātnē, pietuvojusies savām loģiskajām beigām. Viņi esot viens otru izsmēluši. Vēstules beigās Jevgeņijs pauž, ka jūtas Jeļenai pateicīgs par to lielo laimi un dzīvesprieku, ko viņa viņam visas kopdzīves laikā dāvājusi…
Mihaila un Ļubovas laulību šķīra 1932. gada 3. oktobrī. Bet viņam un Jeļenai liktenis tomēr bija sagatavojis visnotaļ sarežģītu turpmāko dzīvi. Jeļena kļuva par Mihaila sekretāri un drošo balstu, paliekot kopā ar viņu līdz pēdējam viņa dzīves mirklim. Katrā ziņā viņa godam izpildīja jau 30. gadu sākumā doto solījumu, kad Mihails viņai bija lūdzis: “Apsoli man, ka es nomiršu tavās rokās…”
