Bulgakova trīs sievietes 2
Visām Bulgakova sievām bija tieša saistība ar viņa darbiem – viena deva vērtīgus padomus saistībā ar sižeta līniju, otra kļuva par galveno varoņu prototipu, vēl nākamā vienkārši palīdzēja visos sadzīves jautājumos. Katrā ziņā viņš allaž izjuta tās sievietes atbalstu, kura viņam bija līdzās. Romānā “Meistars un Margarita” Bulgakovs ielicis Volanda mutē šādus vārdus: “Tam, kurš mīl, jādala liktenis ar to, kuru viņš mīl”, un pats personiski viņš visu mūžu apliecinājis šīs frāzes patiesīgumu.
Pirmā mīlestība: Tatjana Lappa (1892–1982)
Bulgakova pirmā laulība vērtējama kā ļoti pāragra otrā kursa studentam, kurš par sievu apņem ģimnāziju tikko pabeigušu jaunu meiteni. Viņi iepazinās 1908. gada vasarā. Topošā rakstnieka mātes Varvaras draudzene brīvdienās bija atvedusi no Saratovas jauniņo radinieci Tatjanu Lappu. Viņa bija vienu gadu jaunāka par Mihailu, kurš ļoti labprāt uzņēmās aprūpēt jauno kundzīti. Viņi daudz kopā pastaigājās, apmeklēja muzejus, vienkārši sarunājās. Ātri atklājās, ka viņiem ir daudz kopīga. Neskatoties uz ārējo trauslumu, Tatjanai piemita stingrs raksturs, viņai vienmēr bija kaut kas sakāms, un viņa nesatricināmi ticēja veiksmei. Bulgakovu ģimenē Tatjana jutās labi, gluži kā savās mājās.
Bet vasarai bija jābeidzas. Bulgakovs devās uz mācībām Kijevā, un nākamo reizi viņš Tatjanu ieraudzīja tikai pēc trim gadiem, kad radās iespēja uz Saratovu pavadīt Tatjanas vecmāmiņu. Tagad jau bija viņas kārta kļūt par gidu, un viņa ļoti labprāt izrādīja Mihailam pilsētu, kopā pastaigājās pa ielām un turienes muzejiem un, protams, runāja – runāja – runāja…
Tatjanas ģimene Bulgakovu pieņēma kā draugu, taču, tiklīdz parādījās pirmie mājieni par to, ka jaunā skolniece varētu apprecēties ar trūcīgu studentu, kategoriski nostājās pret. Pēc gada Mihails atkal viesojās Saratovā Nikolaja Lappas mājā un šajā reizē vismaz spēja atrast vajadzīgos vārdus, lai pārliecinātu nākamo sievastēvu nosūtīt Tatjanu mācīties uz Kijevu. Tas bija labs plāns.
Ierodoties Kijevā, Tatjanai bija ļoti nopietna saruna ar Mihaila māti, tieši saistībā ar jauno cilvēku savstarpējām attiecībām. Taču arī šeit mīlniekiem izdevās viņu pārliecināt, ieskaidrojot Mihaila mātei, ka viņu abu savienība nav tikai karstgalvīgs un neapdomīgs izlēciens. Tādējādi 1913. gada martā Kijevas universitātes students Mihails rektora kancelejā iesniedza lūgumu atļaut viņam stāties laulībā ar Tatjanu Lappu, ko ātri vien izrotāja vīza: “Atļauju”. Ziemassvētku brīvdienās, ierodoties Saratovā, jaunie Tatjanas vecāku priekšā nostājās jau kā pilntiesīgs laulāts pāris.
Jau sākot ar kāzu dienu, viņi izbaudīja visu, ko dzīvē sagādā naudas grūtības. Par to savās atmiņās vēstījusi Tatjana, paužot, ka kāzās viņai nav bijis ne plīvura, ne pat pienācīgas līgavas kleitas, jo kaut kur bija pazaudējusi tēva atsūtīto naudu. Uz ceremoniju atnākusi māte un pārdzīvojusi īstenas šausmas – meita ietērpusies plisētos vadmalas svārkos! Taču pašus jaunos tas nenieka nav mulsinājis, viņi ceremonijas laikā esot “drausmīgi ķiķinājuši”.
Tatjanas tēvs vēlāk atkal atsūtījis naudu – 50 rubļus, kas tajos laikos bija ļoti pieklājīga summa. Taču arī tā ātri izsīkusi, jo Mihails bijis absolūti nesaimniecisks, visnotaļ vētrains acumirkļa iegribu cilvēks. Piemēram, ja sagribējies vienkārši pabraukāties ar taksometru, bez liekas apdomāšanās braucis līdz pēdējai kapeikai. Tatjana atceras: “Ierodamies pie mammas pusdienot, bet viņa redz – man nav ne laulības gredzena, ne kakla ķēdītes. Viss skaidrs – tātad lombardā!…”
Viņi kopā nodzīvoja 11 gadus, galvenokārt vētraini, līksmi, īpaši netaupot naudu izklaidēm…
