Rakstnieks ir nobriedis 2
Iespējams, Bulgakova profesijas maiņu diktēja arī apstākļi: vēl nesenais baltgvardu armijas kara ārsts dzīvoja pilsētiņā, kurā varu iedibinājuši boļševiki. Pirmie dramaturģiskie mēģinājumi iesākās Vladikaukāzā: viencēliena humoreskas “Pašaizsardzība” un “Parīzes komunāri”, drāmas “Brāļi Turbini” un “Mullas dēli”. Jāiebilst, tās visas sekmīgi iestudēja Vladikaukāza teātrī, lai gan Bulgakovs pats tās par īpaši nopietnām neuzskatīja, dēvējot šos darbus vairāk par apstākļu spiestām izdarībām. Piemēram, “Mullas dēlus” viņš vēlāk novērtēja šādi: “Rakstījām trijatā – es, pilnvarotā palīgs un bads…” Bet jau par krietni izsvērtāko “Brāļi Turbini” viņš skumji vēstīja brālim: “Kad mani pēc otrā cēliena izsauca, es iznācu smagu domu mākts… Apmulsis noraudzījos nogrimētajās aktieru sejās, dārdošajā skatītāju zālē. Un domāju – raugi, īstenojies mans sapnis, taču… kaut kā tā kroplīgi. Maskavas skatuves vietā provinces skatuve, drāmas vietā par Aļošu Turbinu, kādu sevī biju lolojis, sanācis kaut kāds sasteigts, nenobriedis gabals…”
1921. gada septembrī Bulgakovs atkal pārcēlās uz Maskavu, uz kurieni tajā laikā vispār teju vai straumēm saplūda literāti no visas valsts. Galvaspilsētā organizējās neskaitāmi literārie pulciņi, atvērās privātas izdevniecības, bija daudz grāmatu tirgotavu. Aukstajā, bada plosītajā 1921. gada Maskavā Bulgakovs aizgūtnēm apguva savu jauno profesiju: rakstīja laikrakstiem un žurnāliem, apmeklēja dažādus radošo pulciņu saietus, iepazinās ar citiem literātiem. Viņš rakstīja feļetonus laikrakstiem Gudok (“Svilpe”) un Rabočij (“Strādnieks”) un dažādiem žurnāliem. Dažus viņa sacerējumus publicēja arī Berlīnē iznākošais laikraksts Nakanuņe (“Priekšvakarā”). Laikā no 1922. līdz 1926. gadam laikrakstā Gudok publicētas kopumā vismaz 120 Mihaila reportāžas, apraksti un feļetoni. 1923. gadā Mihails iestājās Krievijas Rakstnieku savienībā.
Sadarbību ar preses izdevumiem viņš uzskatīja par piespiedu darbu, faktiski kā kaut ko apkaunojošu un bezjēdzīgu. Taču – bija nepieciešams izdzīvot. Nepabeigtajā garstāstā “Slepenajam draugam” (1929), kas izauga no vēstules savai pēdējai sievai Jeļenai, Mihails rakstīja: “Es sāku dzīvot trīskāršu dzīvi.”
Berlīnes izdevniecībā klajā nāca Bulgakova “Neparastie ārsta piedzīvojumi” (1922) un “Piezīmes uz aprocēm” (1922–1923). “Neparastajos ārsta piedzīvojumos” nemitīgi viena otru nomainošās armijas un to atnestās varas autors apraksta neslēptā riebumā. Viņš gluži dabiskā ceļā nokļūst līdz domai par dezertēšanas lietderību. Sacerējuma galvenais varonis nespēj pieņemt ne balto, ne sarkano ideju. Kopš tā mirkļa Bulgakova vīrišķīgā varonība literārajā izpausmē pieauga ar katru jaunu viņa uzrakstīto darbu.
Bulgakovs apguva jaunu dzīves materiālu, kas prasīja arī gluži citas atspoguļošanas formas: 20. gadu sākuma Maskava, jaunās sadzīves raksturīgās iezīmes, iepriekš nepazīstami tipi un tipāži. Bargi samaksājot ar saviem dvēseliskajiem un tostarp arī fiziskajiem spēkiem (Maskavā plosījās skarba dzīvokļu krīze, tāpēc rakstnieks mitinājās komunālā dzīvokļa istabiņā, ko vēlāk aprakstīs savos stāstos kā “netīrības un dzēruma ālēšanās midzeni, kurā nav iespējams palikt vienatnē”), Mihails publicēja divus satīriskus stāstus: “Sātaniāde” (1924) un “Liktenīgās olas” (1925) un uzrakstīja, iespējams, savu lieliskāko darbu (mans personiskais viedoklis. – A.T.) “Suņa sirds” (1925).
Sākot ar 1926. gada oktobri, Maskavas MHAT teātrī ar lieliem panākumiem izrādīja viņa pārstrādāto lugu “Turbinu dienas”. Tiesa – tā bija atļauta tikai vienu gadu, taču šo termiņu vairākkārt pagarināja. Raugi, luga bija ļoti iepatikusies Josifam Staļinam, kurš, kā pauž oficiāli avoti, to bija noskatījies “vismaz 14 reizes”. Un, lai arī uzstāšanās reizēs Staļins teica, ka “luga “Turbinu dienas” ir pretpadomju padarīšana un Bulgakovs nav mūsējais”, vēlāk, kad lugas aizrādīšanu aizliedza, Staļins lika to atjaunot (1932. gada janvārī) un līdz pat Otrajam pasaules karam to vairs neaizliedza. Tiesa – šī atļauja bija attiecināma tikai uz vienu teātri Maskavā – MHAT. Staļins uzsvēra, ka “Turbinu dienas” gala rezultātā tomēr pozitīvi ietekmējot komunistus.
Tostarp padomju presē jau risinājās izteikti asa Bulgakova daiļrades kritika. Viņš pats aprēķinājis, ka desmit gadu laikā publicētas 298 viņu ķengājošas un tikai trīs labvēlīgas recenzijas. Jāpiebilst, ka nesaudzīgo kritiķu rindās bija arī tolaik padomijā pazīstami literāti – Majakovskis, Bezimenskis, Averbahs, Šklovskis un citi.
