Krustceles, kurās nav iespējams pakavēties 2
Kamēr nesenais medicīnas students nobrieda un visu acu priekšā kļuva pilnībā pieaudzis, pārvēršoties pieredzējušā un izlēmīgā ārstā, Krievijā sāka plosīties notikumi, kas turpmāk pilnībā noteiks gan valsts, gan arī paša Bulgakova likteni līdz pat viņa mūžā beigām. Cara atkāpšanās, Februāra revolūcija un, visbeidzot, boļševiku apvērsums 1917. gada oktobrī. Tā gada pašā pēdējā dienā vēstulē māsai Nadeždai viņš raksta: “Īstenība tagad ir tāda, ka es cenšos dzīvot, to visu neievērojot… Nesen izbraucienos pa Maskavu un Saratovu man bija izdevība visu apskatīt pašam savām acīm, un es vairs negribētu to redzēt. Es redzēju, kā pelēki pūļi, rēcot un neganti lamājoties, dauza logus vilcienos, un redzēju, kā sit cilvēkus. Redzēju sagrautas un nodegušas mājas Maskavā… trulas un zvērīgas sejas… redzēju pūļus, kas apsēduši sagrābtu un aizslēgtu banku ieejas durvis, izbadējušos cilvēku astes pie tirgotavām… redzēju avīzes lapiņas, kurās raksta būtībā tikai par vienu: par asinīm, kas līst dienvidos un rietumos, un austrumos, un par cietumiem. Visu skatīju pats savām acīm un pilnībā sapratu, kas ir noticis…”
1917. gada pašā nogalē Bulgakovs pirmo reizi ieradās Maskavā, apmetoties pie tēvoča ginekologa, kurš vēlāk kļuva par profesora Preobraženska prototipu Bulgakova ģeniālajā garstāstā “Suņa sirds”. Jau 1918. gada pavasarī Mihails atkal atgriezās Kijevā, kur sāka ārsta venerologa privātpraksi. Taču miera nebija. Pēc nepilna gada pilsoņu kara vētrās sāka gāzties pāri te sarkano revolucionāru, te baltgvardu, te anarhistu bandu, te vāciešu un hetmaņa Pāvela Skoropadska nacionālistu viļņi. Katra vara neizbēgami rīkoja jaunu mobilizāciju, un ārsti allaž vajadzīgi visiem, kuri ņēmuši rokā ieročus. Tādējādi vairākas reizes mobilizēja arī Bulgakovu.
Vispirms – 1919. gada februārī – jaunā padomju vara viņu kā ārstu mobilizēja Ukrainas Tautas Republikas armijā. Bet drīz viņu jau savās rindās iesauca baltgvardi – Krievijas dienvidu bruņotajos spēkos, kur iecēla par trešā kazaku pulka kara ārstu Ziemeļkaukāzā. 1920. gada sākumā, neilgi pirms armijas atkāpšanās, Mihails saslima ar tīfu un bija spiests ārstēties Vladikaukāzā. Tajā laikā viņš sāka publicēties laikrakstos.
Tas, ka Bulgakovs pēc visa tā palika Krievijā, faktiski bija tikai apstākļu sakritība, ne jau viņa paša brīva izvēle: viņš gulēja tīfa karsonī, kad pēdējā viņa mobilizētāja baltgvardu armija un tās atbalstītāji pameta valsti, un nespēja pievienoties aizgājējiem. Vēlāk pirmā sieva Tatjana atcerējās, ka Mihails viņai vairākkārt pārmetis, ka viņa nav Mihailu, lai arī smagi slimu, tomēr izvedusi laukā no Krievijas.
Tajā laikā parādījās arī Bulgakova pirmie dramaturģiskie mēģinājumi. 1921. gada pirmajā februārī viņš rakstīja vienam no saviem brālēniem: “Vismaz četrus gadus esmu nokavējis, lai darītu to, ko man sen vajadzēja darīt – rakstī.” Vienai no Mihaila pirmajām publikācijām nosaukums bija “Gaidāmās perspektīvas”. Autors, principiāli neslēpjot savas simpātijas “baltajai idejai”, pareģoja Krievijas ilgstošu atpalicību no Rietumiem.
