Pats sev pārklāj šineli 2
Kopš tā brīža, kad izskanēja noraidījums arī viņa lugai par Staļinu, kā savās atmiņās vēstījusi Jeļena, Mihaila veselība strauji pasliktinājās. Viņš sāka zaudēt redzi. Ārsti diagnosticēja hipertonisko nefrosklerozi. Bulgakovs atkal atsāka aktīvi lietot morfiju, ko viņam izrakstīja jau 1924. gadā. Un tieši šajā laikā viņš sāka sievai Jeļenai diktēt romāna “Meistars un Margarita” pēdējo variantu…
Virs Bulgakova darba galda allaž bijusi piekārta sena gravīra, kurā atainotas “dzīves kāpnes” – cilvēka vēsture no piedzimšanas līdz nomiršanai. Viņš bija ļoti iecienījis šo gravīru, jo tā pilnā mērā atbilda viņa uzskatiem par cilvēka likteni, proti, katram vecumam ir sava “dzīves balva”. Un šīs “dzīves balvas” sadalās pa visām dzīves kāpnēm – aizvien pieaug, tuvojoties visaugstākajam pakāpienam, savukārt no virsotnes laižoties lejā, pakāpeniski pilnībā izzūdot – tā Mihails tuviniekiem skaidrojis gravīrā attēloto.
Kopš 1940. gada februāra tuvinieki un draugi pastāvīgi dežurēja pie Mihaila gultas. 10. martā viņš nomira. Neskatoties uz viņa sarežģītajām attiecībām ar varu, valstī bija izsludinātas tautas sēras. Maskavā acumirklī izplatījās baumas, ka rakstnieka pēkšņo saslimšanu izraisījušas okultās nodarbības, sak, aizrāvies “velns-viņ-sazin-ar-ko”, Bulgakovs samaksājis par to ar savu veselību un viņa pāragrā nāve ir sekas saistībai ar nešķīsto spēku pārstāvjiem. Cita versija tikpat pārliecinoši pauda, ka pēdējos dzīves gados, faktiski padevies liktenim un vēlēdamies pats iespējami nesāpīgāk pasteidzināt savu aiziešanu, Mihails tomēr atkal bija nonācis narkotiku gūstā, un tās arī noveda viņu kapā. (Šeit nevar neatcerēties ģeniālā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša, kurš bija pirmais Bulgakova romāna “Meistars un Margarita” tulkotājs latviešu valodā, savā ziņā līdzīgo likteni un faktiski tikpat līdzīgo izvēli par, iespējams, pašrocīgi organizētu ātrāku aiziešanu no šīs pasaules…)
Mihails Bulgakovs apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā, un to rotā kāds dīvainas formas akmens. Sākotnēji tas bija uzsliets uz Nikolaja Gogoļa kapa, un līdzības ar leģendāro Jeruzalemes kalnu dēļ nodēvēts par “Golgatu”. Kad izlēma Gogoli pārbedīt citā vietā, akmens vietā uzstādīja viņa bisti. “Golgātakmenim” vietas vairs neatradās. Tad Bulgakova atraitne Jeļena panāca to, ka šo it kā pāri palikušo akmeni uzstāda uz Mihaila kapa. Pētnieki saistībā ar šo faktu uzsver, ka zīmīga ir savulaik Mihaila izteiktā frāze, kas it kā domāta Gogolim, proti: “Skolotāj, apsedz mani ar savu šineli…”
