Īpaši valdzinošais literāta paņēmiens 2
Būtībā visas Mihaila daiļrades vadmotīvs izpaužas piedāvājumā lasītājam izstrādāt pašam savu attieksmi pret notiekošo. Teju vai jebkurš viņa sižets iesākas ar noslēpumu, kam vēlāk neizbēgami jāsagrauj visa iepriekšējā nesatricināmā skaidrība. “Meistarā un Margaritā” Mihails apzināti personāžiem piešķir netradicionālus vārdus: sātans – Volands, Jeruzaleme – Jerušalima, bet mūžīgo sātana sāncensi Jēzu viņš dēvē par Ješua Ha Nocri. Lasītājam pašam bez balstīšanās vispārzināmajā jāaizkļūst līdz notiekošā būtībai un it kā no jauna apziņā jāpārdzīvo cilvēces vēstures atsevišķu laikposmu centrālās epizodes – Pilāta tiesa, Jēzus nāve un agrīnie turpmākie ar viņu saistītie mistiskie notikumi. Tiesa, Mihails nepievēršas tām šaušalīgajām sekām, ko cilvēcei vēlāk nācies izciest laikā, kad lielā daļā pasaules nežēlīgi valdīja “hanocrisisms”, taču, iespējams, tam viņš pievērstos vēlāk, ja vien dzīve būtu devusi tādu iespēju.
Bulgakova darbos tagadnes laiks lielākoties teju vai obligātā kārtā allaž saistīts ar cilvēces vēstures “lielajiem” notikumiem. “Meistarā un Margaritā” šī metode izvērsta visā teksta platībā. Tādējādi aktuālās acumirkļa padomju laika vērtības kļūst apšaubāmas, atklāti uzrādot to, ka tās ir pārejošas, īslaicīgas.
Mihailam raksturīga arī tāda īpašība, ka autors savu varoni, vienalga – prozā vai drāmā, neizbēgami atgriež pie likteņa saknēm. Gan Moljērs vēl nezina sava ģēnija mērogu (“Svētuļu jūgs”), gan Puškina poēziju laikabiedri vēl neuzskata par izcilu (“Pēdējās dienas”), gan tas pats Ješua vēl tikai klīst apkārt, bīdamies sāpju, un itin nemaz nejūtas ne visvarens, ne nemirstīgs. Vēstures tiesa vēl nav notikusi. Tostarp laiki mainās, atnesot sev līdzi pārmaiņu iespējamību. Varbūt tieši tāpēc šī Mihaila poētikas iezīme neļāva īstenoties drāmas “Batumi” iestudēšanai, jo tā uzrakstīta nevis par visvarenu valdītāju, bet gan par vienu no daudzajiem, kuru liktenis vēl nav noformējies vienotā un galīgā veidolā.
