Staļina dēmons Mihails Bulgakovs 2
Pēc pusgada svinēsim 125. gadus, kopš pasaulē nācis rakstnieks Mihails Bulgakovs (15.05.1891-10.03.1940.), bet nupat uz Valmieras Drāmas teātra skatuves nonākusi vēl viena versija par viņa slaveno romānu “Meistars un Margarita”. Labs iemesls, lai atsauktu atmiņā meistara dzīvi un noslēpumus.
Mihaila Bulgakova radītajiem literārajiem varoņiem piemīt savdabīga pievilcība, kas burtiski piespiež tajos iemīlēties un sajust īpašo allaž līdz galam neatklātās domas burvību. Interese par viņa darbiem un viņu pašu ir nepārejoša. Viņa darbus var gan mīlēt, gan nicināt, taču galvenais – neviens nepaliek vienaldzīgs. Būtībā tas pats sakāms arī par pašu autoru. Mihaila personiskā dzīve, viņa darbu radīšanas vēsture – viss ir savdabīga noslēpumainības oreola, mistisku notikumu un dramatisma ieskāvumā.
Vēl viena bezrūpīgā bērnība
Saistībā ar Mihaila talantu un to, kā viņš kļuva par rakstnieku, ir daudz nostāstu, tostarp arī baumu. Piemēram, arī krietnu gadsimta ceturksni pēc autora nāves, kad pirmo reizi publicēja romānu “Meistars un Margarita”, pieņēmās spēkā jau sen cirkulējošās runas par to, ka rakstnieka fantastiskās spējas izskaidrojamas tikai un vienīgi ar paša nelabā apsēstību, jo parasts cilvēks nekādā gadījumā nevarot tik precīzi aprakstīt pašu sātanu un viņa svītu. Laikam jau runājuši zinātāji…
Bet bērnība viņam patiešām bija gaiša un laimīga. Mihaila vecāku ģimenē bija septiņi bērni, un viņš bija vecākais četru meitu un trīs dēlu vidū. Daudzās Bulgakova biogrāfijās pausts, ka viņš par rakstnieku izlēmis kļūt tikai brieduma gados, proti, aptuveni 30 gadu vecumā. Patiesībā tas nav gluži tā, jo vispār Mihails sāka rakstīt jau ļoti agri. Savu pirmo stāstu “Svetlana gaitas” viņš uzrakstījis… septiņu gadu vecumā. Vienlaikus jau kopš mazotnes, iespējams, tēva dzīvesveida novērojumu iespaidā, Mihails bija arī kaismīgs lasītājs. Viņš lasīja daudz, un, tā kā bija apveltīts ar izcilu atmiņu, atcerējās faktiski visu izlasīto, to dziļi iesūcot sevī. Var teikt – par viņa dzīves pieredzi kļuva viss, ko viņš bija izlasījis. Viena no viņa māsām vēlāk pauda, ka, piemēram, Viktora Igo romānu “Parīzes Dievmātes katedrāle” Mihails izlasījis deviņu gadu vecumā.
Ģimenē valdīja silta un draudzīga atmosfēra. Bulgakovs allaž labpatikā atcerējās par “bezrūpīgo jaunību skaistā pilsētā pie Dņepras”, kas solījusi tikpat brīvu un lielisku visu turpmāko dzīvi. Katrā ziņā ģimenei bijusi ļoti liela ietekme uz Mihailu: vispirms jau mātes stingrā roka, kas nekad nešaubījās par to, kas ir labais un kas – sliktais, un tēva izglītotība un darba mīlestība. Atceroties tēvu, kurš mēdzis līdz vēlai naktij aizsēdēties “pie darba lietām”, Mihails atmiņās rakstīja: “…Mana mīlestība – zaļa lampa un grāmatas kabinetā.” Ģimenē valdīja neapšaubāma zināšanu autoritāte un aprobežotības nicināšana. Tēvs Afanasijs nomira, nepārcietis smagu nieru slimību, 48 gadu vecumā. Starp citu, tieši tikpat ilgi šajā pasaulē būs lemts nodzīvot arī Mihailam… Bet tobrīd viņam bija tikai 16 gadu.
