Apgalvot, ka māksla un politika nav saistītas, ir lielākais absurds. Saruna ar Baibu Sipenieci-Gavari 2
Pat sveši cilvēki uz ielas viņu sveicina, nāk klāt un parunājas. Jaunākā meita brīnījusies, kā mammu tik daudzi pazīst? Tas ir glaimojoši, labāk lai mīl, nosaka Baiba Sipeniece-Gavare. Taču diez vai siltas jūtas lolo tie, kurus viņa bez aplinkiem sauc par bezmugurkaulniekiem, rausējiem un nodevējiem. Talantīgā raidījumu vadītājā, mīlošā sievā un mammā pukst karsta patriotes sirds.
Būtu dīvaini, ja mēs šodien nerunātu par politiku. Šajā pašā žurnāla numurā jaunais dramaturgs Jānis Balodis teic, ka ar radiem un draugiem pirmsvēlēšanu laikā jābūt uzmanīgiem, ja negrib sabojāt attiecības. Kā ir jums?
Man ir noveicies – visi draugi jau zina, ka mums ģimenē tāda stingra nostāja. Patriotiska. Abiem ar vīru ir līdzīgas ģimenes vēstures – vecākiem un vecvecākiem kā ļoti daudziem latviešiem bijusi represiju skarbā pieredze, tāpēc visu laiku jāpatur prātā, kas ar mums noticis un var notikt. Jāanalizē notikumi, cilvēku rīcība, jāmāk atšķirt, kuri ir konformisti un līferētāji no režīma uz režīmu, ka tikai viņiem labāk.
Atturamies iet uz balagāniem, 11. novembrī braucam uz Brāļu kapiem Rīgā, lasām vārdus, uzvārdus, dzimšanas un nāves gadus un saprotam, ka šie jaunie puiši tik tikko bija paspējuši izaugt un nomira, lai rausējiem būtu trešais dubultzods un pilsētas mērs saraustu bagātību, ar kuru viņš nezina, ko iesākt.
Pirms krietna laika apbērējām oligarhus, tomēr šie joprojām kust un vēl gana sparīgi. Vēl pērn jūs pašu par atklātu runāšanu cenzēja – no “TV3” raidījuma “Latvijas lepnums” izgrieza vienu gabalu par oligarhiem, kā tolaik rakstīja daži mediji, iespējams, ar Lemberga ziņu.
Šo gadījumu ar “TV3” esam norunājuši vairs necilāt.
Kādā pasākumā pie manis pienāca puisis, kurš man bija jāpiesaka, bet viņa uzvārds sakrita ar jau pieminētā pilsētas mēra uzvārdu, kurš apsūdzēts smagos noziegumos un braukā pa tiesām. Jaunais cilvēks uzreiz atvainojās un paskaidroja, ka nav šim cilvēkam radinieks un nekad tāds negribētu būt. Par ko šis gadījums liecina – cilvēks nodzīvojis lielāko daļu mūža, bet ko ir sasniedzis – ka viņa reputācija ir tik slikta, ka citiem šādu uzvārdu pat kauns nēsāt. Forši nodzīvota dzīve?
Nedomāju, ka cilvēku protesti pret oligarhiem palika bez sekām. Viņi bija spiesti kļūt rafinētāki, vairāk raustījās un vēl joprojām raustās, ko var nojaust pēc “Rīdzenes” sarunām, jo saprot, ka sabiedrība var piecelties kājās.
Jums ar Valteru Krauzi bija dūša atteikties no Ventspils naudas Jūras svētku pasākumā.
Mūsdienās apgalvot, ka māksla un politika nav saistītas, ir lielākais absurds. Ko redzējām ar Laimas Vaikules piemēru? Atlika viņai pateikt, ka Krimā neuzstāsies, un caur kādām elles mokām bija jāiziet – izvazāja pa visiem Krievijas propagandas kanāliem. Starp citu, tā bija viena no Gebelsa* galvenajām mācībām, kā ar mūziku un mākslu cilvēkus padarīt par saviem vergiem.
“I našim, i vašim” (gan savējiem, gan jūsējiem. – tulkojumā no krievu valodas, I. P.) ir nodevēju variants, un tādus neciena nevienā pusē. Tāpēc man tuvāka ir Gunas Zariņas un Alvja Hermaņa** nostāja.
Esam maza tauta un nevaram atļauties tādu greznību kā dzīvot bez principiem, mums jābūt taisnām mugurām! Man simpātiska pozīcija nedomāt provinciālajās dogmās – ko tad mēs, mēs jau nekas, lielie jau par mums izlems. Tie lielie tik to vien gaida! Ja esi maziņš, gatavs stāties pretim un dot pa zobiem, viņi to novērtēs.
Uzstāšanos šā gada radošo industriju konferencē “Subject: Creativity” (Temats: radošums. – tulkojumā no angļu valodas, I. P.), kurā runājāt arī par politiskiem tematiem, uzņēma ar ovācijām. Pērn uz tās pašas skatuves kāpa Latvijā populārs žurnālists Pauls Timrots un klāstīja, ka “nekad nav bijis uz tām vēlēšanām”. Ko ar tādiem lai iesāk?
Es arī esmu dzirdējusi no cilvēkiem, kas likušies simpātiski, lielas muļķības. Mums ir vārda brīvība, runāt neaizliegsi. Vai to vajag popularizēt? Nē, nevajag, šis bija gadījums, kad vajadzēja izmantot iespēju paklusēt. Kad satikšu, būs ar Paulu jāparunājas.
Paulam vajag sarīkot politinformāciju, par tām jau kādu laiku runājat.
Vajag, obligāti vajag! Sevišķi cilvēkiem, kas ar politiku tieši nav saistīti, jo viņi var nezināt visus līkločus, tāpēc lai izvēlas kādu viedokļu līderi, klausās, ko viņš runā, palūdz, lai feisbukā (tīmekļa vietne “Facebook”. – I. P.) nokomentē kādu neskaidru politisko situāciju.
Mums ir zinoši ļaudis, kuriem var uzticēties. Pati uzticos žurnālista Aivara Ozoliņa un Paula Raudsepa viedoklim, jo uzskatu viņus par gudriem cilvēkiem. Starp citu, ar Paulu dziedu vienā korī. Runājos ar saviem favorītiem politiķiem, viņu vārdus gan nenosaukšu, lai neietekmētu iznākumu.
Kāpēc nenosaukt, jūsu vārdos cilvēki ieklausītos.
Esmu pieradusi, ka palieku mazākumā. Kad redzu vēlēšanu rezultātus, nolaižas rokas – kā var gadu gadiem kāpt uz tiem pašiem grābekļiem, balsot par tiem, kas acu priekšā zog! Tas tikai parāda, ka mums vēl jāaug. Ja man prasa, par ko jāiet balsot, pasaku, taču daru to privātā kārtā.
Pati vēlēšanās parasti vados pēc principa, vai šo cilvēku pazīstu un varu spriest par viņa darbiem – tātad balsoju par personu, nevis par partiju un programmu, kuru daudzi kandidāti nemaz nezina. Ļoti uzmanīgi jāvērtē tie, kas skaļi kliedz, jo tie skaļākie var būt vislielākie nodevēji.
“Savādi gan” būtu kur izvērsties, vai nav gaidāma raidījuma atgriešanās ēterā?
Lai taisītu humora šovu, vajag komandu, bet tagad katrs esam aizgājuši pa savu ceļu. Visvairāk priecājos par Jāni Skuteli – tā izaudzis! Viņš man ir kā piemērs.
Vai joku taisītāji arī mājās ir jautri vai varbūt tādi īgņas, jo visu enerģiju uz skatuves atstājuši?
Mājinieki ir sapratuši, ka nākamajā dienā pēc lieliem un smagiem pasākumiem nevajag tuvoties, jo tad man viss krīt uz nerviem. Uz skatuves tiešām atdodu ļoti daudz enerģijas, un ir vajadzīgs kāds brītiņš, lai dabūtu to atpakaļ, vislabāk, ja visu dienu varu pavadīt klusumā.
Citā laikā ir bijis tā, ka meitas lūdzas, lai esmu nopietna, bet varu būt arī ļoti barga, ja tiek pārkāptas robežas, un viņas to zina. Esmu stingri aizliegusi lietot teikumu – vai tu zini, kas ir mana mamma? Esmu dzirdējusi, kā citi bērni to dara, un man tas nepatīk. Viņu vecāki mājās kaut ko nav izdarījuši līdz galam.
Esat stingra mamma, atceroties arī savu jaunību?
Meitām stāstu, ka audzinu viņas ne tikai par meitenēm, bet kādam par sievu un mammu, tāpēc tik nenormāli plosos un pat uzvelkos par kārtību istabās, skapjos, jo, salīdzinot ar manu bērnību, viņām ir tik maz pienākumu.
Kas jums bija jādara?
Visi trīs bērni bijām iejūgti mammas biznesos – viņa audzēja rozes, tulpes, kartupeļus, mārrutkus –, un mēs tolaik pat nesapratām, kam tas vajadzīgs. Apņēmos nekad saviem bērniem nelikt strādāt dārzā. Tagad man gan Jūrmalā, gan lauku mājā Sāremā ir puķu dārzs, garšaugu dobītes un siltumnīca, kur aug tomāti, taču vienīgais, ko Grietai palūdzu, kad esmu projām, lai aplaista manas puķes. Pašai zemes darbi sāka patikt tuvāk četrdesmit gadiem.
Temperaments un enerģija no mammas mantojumā?
Esmu nieks salīdzinājumā ar viņu, to saka visi, kas manu mammu ir iepazinuši. Tūlīt oktobrī būs 78 gadi, bet viņa Jaunpilī vada pensionāru biedrību, raksta projektus un saistībā ar tiem brauc uz ārzemēm, iet visos kursos pēc kārtas, datorā labāk orientējas nekā es! Par Austru Sipenieci būtu jāraksta – kā viņa agri zaudēja vīru, taču izaudzināja trīs bērnus, otrreiz apprecējās.
Te ir tas noslēpums – vari pucēties, cik gribi, bet vīrietim no sievietes vispirms vajag enerģiju, kā mobilajam telefonam – atnāk mājās tukšs un vajag uzlādēties. Mammai tiešām ir liels spēks un enerģija, plus vēl viņa ir liela smējēja. Un viņas smiekli ir ļoti lipīgi!
Vai abas mēdzat apspriest raidījumus, košos tērpus?
Nu viņa ir arī šuvēja – mums bērnībā šuva drēbes, māsai pat kāzu kleitu. Kad biju paaugusies, pati iemācījos uz viņas šujmašīnas šūt sev tērpus, jo man riebās veikalā pirktais apģērbs. Ja vakarā parkā rīkoja balli, bet man nebija ko vilkt mugurā, paņēmu no skapja palagu, zupas katlā nobatikoju, izžāvēju un ātri uzšuvu svārkus un augšiņu.
Sākumā mamma par maniem dīvainajiem tērpiem kaut ko bilda, bet ar laiku pierada. Ar trešo bērnu vecāki sagurst, zināms taču, ka pirmos vairāk fotografē, tāpēc man kā jaunākajai bērnības bilžu ir ļoti maz.
Par maniem skatuves apģērbiem mamma tikai sākumā pabrīnījās. Man pašai tā ir ļoti svarīga uzstāšanās sastāvdaļa – ja tērpā nejūtos īsti labi, pasākums var arī neizdoties. Priecājos, ka cilvēki ģērbjas skaisti, vienmēr ar acīm tādiem sekoju. Patīk skatīties, kā pa ielu iet Patmalniece (modes māksliniece Elita Patmalniece. – I. P.)!
Ja Rīgas mērs būtu gudrāks, maksātu viņai naudu, lai visu dienu staigā pa pilsētu un grezno to ar savu izskatu. Pamazām iet uz labo pusi, redzu, brauc meitene ar riteni, ģērbusies kleitā, augstpapēdenēs, viss tik drosmīgs un košs. Ar jaunāko paaudzi viss ir kārtībā, viņi ir Eiropā, bet mums gan daudziem vēl velkas padomju aste – ko par mani padomās?
Savu bērnības sapni būt uz skatuves esat piepildījusi, vai vecākajai meitai Grietai tas izdevās? Lasīju, ka viņa gatavojās stāties režisora Alvja Hermaņa kursā.
Daudzas meitenes sapņo kļūt par aktrisēm, ļāvu meitai, lai pamēģina. Galu galā Grieta iestājās Kultūras akadēmijā drāmas un teksta studijās, un ģimenē esam par to ļoti priecīgi, jo viņai ļoti labi padodas rakstīšana un Latvijā trūkst scenāristu. Teicu, ka šajā sfērā būs lielākas iespējas nekā kā aktrisei teātrī.
Vai radio un televīzijas gaistošais ēters dod gandarījumu?
Protams, dod, ja vien tev patīk tas, ko dari, un produkts ir labs, tad atdeve ir milzīga un cilvēki sasilda ar saviem vārdiem.
Gribētos kādu kinolomu nospēlēt?
Tikko divas naktis piedalījos filmēšanā Māra Martinsona Vecgada vakara filmā, kurā Reiniks (Lauris. – I. P.) tēlo taksometra vadītāju, bet es – pārdevēju lielveikalā. Pirmizrāde kinoteātros paredzēta 28. novembrī.
Jums ar tirgošanos pieredze ir bijusi – reiz pat strādājāt lampu veikalā?
Tas tāds humors, bet vienu vasaru gan tirgoju saldējumu ļoti labā vietā – uz Krišjāņa Barona un Merķeļa ielas stūra. Vēl bija krievu rubļi, atceros, viens saldējums maksāja 55 kapeikas. Pienāk man pircējs un prasa astoņus, bet es nevaru izrēķināt, cik tas ir kopā? Pieliku pie sienas lapu ar aprēķinu, cik kas maksā.
Matemātika nav stiprā puse.
Par matemātiku es saku – ja nemākat rēķināt, appreciet kādu, kas to prot darīt. Tas ir mans gadījums – zinu, ka vīrs labāk par mani orientējas, cik man naudas.
Budžets kopīgs?
Kurpes pērku sev pati. Kad vīrs pamana, ka atkal jaunas, skaidroju, ka tās jau sen iegādātas, un vēl divas vai trīs reizes samazinu cenu. Pētījumi liecina, ka arī vīriešiem nepietiek drosmes pateikt īsto cenu savām hobija precēm, taču viņi to samazina pat desmit reižu. Un es to pārbaudīju – pilnīga taisnība. Tātad sievietes melo mazāk.
Un ir labākas diplomātes?
Neesmu nekāda dižā diplomāte, tas man bišķiņ pieklibo.
Vai pašai izdodas, kā reiz mudinājāt kādā sarunā, dzīvot skaisti, svinēt svētkus?
Dzīve jādzīvo kvalitatīvi – vajag kārtīgi darīt darbu un kārtīgi svinēt. Man riebjas tie puskāju darītāji – strādā jēlām rokām, it kā kaut ko svin un tomēr čīkst – ko tad mēs. Svētkus var svinēt pat divatā – uzklājiet galdu, uzlieciet labos traukus, iededziet sveces…
Ar vīru tā darāt?
Esmu velkonītis, un viņš parasti ļaujas. Sākumā bija skeptisks, bet es teicu – mierā, viss būs labi! Draugi to zina un gaida mūsu Jāņus, ziemas saulgriežus, kurus saucam par “Kaladū”, un neļaujam nest dāvanas. Uz 40 gadu dzimšanas dienu uzaicināju visus, kurus pazīstu, un lūdzu, lai dāvanas vietā atnes priekšnesumu – rezultātā bija gan dāvanas, gan priekšnesumi. Tas bija tik forši, jutos laimīga! Galvā jau griežas scenārijs, kā vajadzētu rīkot svinības manā nākamajā desmitgadē.
Mums jātiekas pēc iespējas biežāk, jo laiks uz priekšu skrien ļoti ātri. Paliksim veci, kādam būs podagra, citam – išiass, kājas grūti pavilkt, nebūs vairs tik vienkārši sanākt kopā. Esmu bijusi tik daudz bērēs un domājusi – ja viss tik strauji paiet, ziniet ko, kad vēl esat veseli un pietiek dukas – vajag svinēt!
Skaista satikšanās šogad bija Dziesmu un deju svētkos, jūs ar “Jubilate” dziedājāt lielajā kopkorī – tas ir ilgtermiņa projekts vai saņemšanās uz svētkiem?
Iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos, kad sēdēju publikā, likās, pār mani lej zelta gaismu! Man patika, taču tā “kļaņčīšanās” ar biļetēm bija pārāk apgrūtinoša, tāpēc padomāju, ka vieglāk būs iestāties korī. Pagājušā gada novembrī ielēcu pēdējā vilcieniņā – paldies diriģentam Jurim Kļaviņam, ka viņš pieņēma.
Lai gan svētkos esmu piedalījusies trīs reizes – ar Jaunpils jaukto kori un “Zvaniem” –, šos izbaudīju kā vēl nekad. Pat prezidenta runa tos nespēja sabojāt. Līdz pussešiem rītā dziedājām un dancojām, neviena piedzēruša, visi laimīgi un priecīgi. Vienu brīdi sev teicu – izbaudi, jo tādu sajūtu nekur un nevienā pasākumā nedabūsi. Tas bija tik skaists pacēlums, ka gribējās ilgāk saglabāt! Ja “Jubilate” mani ņems pretim, korī turpināšu dziedāt.
Vai meitas arī dzied?
Visa ģimene esam pašdarbnieki. Vīrs spēlē pūtēju orķestrī “Jūrmala”.
Jūsu dzīve, rēķinot pēc sieviešu vidējā dzīves ilguma Latvijā, kas ir 80 gadi, jau pāri pusmūžam. Vai esat prātojusi par savu lielo uzdevumu, protams, aiz dabas dotās mātes misijas?
Par to pusmūžu vēl varētu pastrīdēties, jo manā galā visi ir ilgdzīvotāji…
Jaunākā meita Hermīne reiz bija satraukusies par savu nākotni – kāda jēga esot dzīvei, ja piedzimsti, kaut ko pamācies, pastrādā un nomirsti. Tajā brīdī sapratu, ka uz šādiem jautājumiem man uzreiz nav atbilžu, nebiju gaidījusi, ka vienpadsmitgadīgs cilvēks par to jautās. Man šķiet, ka pati galvenā lieta, lai tu savas dzīves laikā nevienam nesagandē dzīvi, neiedzen kapā.
Tāpat jau pa ceļam kaut kas slikts sanāks, zinu, ka esmu nodarījusi pāris cilvēkiem sirdssāpes, bet dzīve tā iegrozījās. Otrs, lai pēdējā brīdī, acis verot ciet, nebūtu kauns, un vēl labāk, ja aiz sevis ko labu būtu atstājis, nevis pavadījis mūžu tikai kā patērētājs. Tas trešais, ka pēc aiziešanas tu ik pa brītiņam kādam pietrūktu.
Kā mūsu bērnu auklīte – viņa bija tik brīnišķīgs cilvēks, ka mēs ar meitenēm katru dienu viņu atceramies, citējam, smejamies… Meita saka, kā man viņas pietrūkst! Vari pat nebūt dižs valstsvīrs, zinātnieks vai mākslinieks, bet atstāj aiz sevis telpā virmojošu mīļumu, un tas jau būs daudz. Ar tām trīs lietām pilnīgi pietiktu.
Pati katru vakaru pirms gulētiešanas saku, piedod, Dieviņ, ka šitā sanāca, rīt centīšos izdarīt labāk.
* Pauls Jozefs Gebelss – Trešā reiha propagandas ministrs no 1933. līdz 1945. gadam, viens no tuvākajiem un uzticīgākajiem Ādolfa Hitlera sekotājiem.
** Aktrise Guna Zariņa, protestējot pret Krievijas karaspēka ievešanu Ukrainā, 2014. gadā atteicās spēlēt Gogoļa centrā Maskavā galveno lomu Vladislava Nastavševa izrādē “Mēdeja”. Režisors Alvis Hermanis kopš Krievijas sāktā kara atteicās piedalīties plānotajā iestudējumā Maskavas Lielajā teātrī, viņa vadītais Jaunais Rīgas teātris atcēla viesizrādes.
Baiba Sipeniece-Gavare
televīzijas un radioraidījumu vadītāja
Mācījusies Jaunpils vidusskolā un Valmieras Viestura vidusskolas teātra klasē.
Piedalījusies televīzijas raidījumos, tostarp vairākos humora šovos – “Valstī viss kārtībā”, “Savādi gan”.
Vadījusi tādus televīzijas šovus kā “Dziesmu duelis”, “Dziedi ar zvaigzni. Milžu cīņa”, “Dejo nost”, “Sanāciet, sadziediet!”, “Saimnieks meklē sievu” u. c.
Filmējusies vienā no galvenajām lomām filmā “Es mīlu jūsu meitu”, kā arī atveidojusi Aspazijas lomu Jāņa Streiča filmā “Rūdolfa mantojums”.
Darbdienu rītos vada “Star FM” radioraidījumu “Zoopasta”.
Laulībā ar uzņēmēju arhitektu Gati Gavaru.
Divu meitu – Grietas un Hermīnes – mamma.
