“Staigātāji” šūpo piena tirgu 1
Parādījušies draudi, ka liela daļa Latvijā izslauktā piena varētu tikt pārdota jaunajam Igaunijas kombinātam “SCE E-Piim”. Kā Latvijas pienrūpnieki cīnās par to, lai zemnieki arī turpmāk nodotu pienu tieši viņiem un pietiktu izejvielu?
Latvijas piena tirgu pirms dažiem mēnešiem uzjundīja ziņa par jaunbūvējamo kombinātu “SCE E-Piim” Igaunijas pilsētā Paidē. Tas spēs pārstrādāt 500 tonnas piena dienā un būšot tik efektīvs, ka “iesūks” lielu daļu arī Latvijas slaukuma.
Jau patlaban 36% vietējā piena tiek izvesti uz Lietuvu, tādēļ piena straumes pastiprināšanās vēl arī ziemeļu virzienā nesola neko labu vietējiem pienrūpniekiem.
Tendenci sekmēs divi faktori. Pirmais – igauņu piedāvātā iepirkuma cena, otrais – apvienotais abu valstu zemnieku kooperatīvs “E-Piim”, kas izveidots pērn novembrī.
Nozares pārstāvji atzīst, ka
zemniekiem ir arvien lielāks vilinājums lauzt jau esošus līgumus ar iepircējiem un labākas cenas un stabila noieta vārdā pārdot pienu igauņiem.
No zemnieku biznesa viedokļa tas esot saprotami, taču pienrūpnieku biznesā uz šādiem staigātājiem paļauties nevarot, jo tie esot gatavi pārdoties uzpircējam pat par puscentu.
Kopumā tas viss nevajadzīgi saasina jau tā saspringto situāciju piena kā izejvielas tirgū.
Kā situāciju risina Valmierā
Nevis no reizes uz reizi, bet gan ilgtermiņa sadarbība starp zemnieku un piena uzpircēju ir svarīgākais balsts, uz kā šodien būvēt biznesu, uzskata “Food Union” grupas uzņēmuma AS “Valmieras piens” pārstāvis Harijs Panke.
“Esam nākuši pie slēdziena, ka svarīga ir visa ķēde – ražotājs, pārstrādātājs, tirgotājs un patērētājs, līdz ar to strādājam, lai izveidotu līdzsvaru starp ķēdes dalībniekiem. Šo stratēģiju sākām pirms trim gadiem, liekot akcentu uz ilgtermiņa sadarbību – lai ar paredzamiem nosacījumiem strādātu gadu vai ilgāk, lai būtu iespējami mazākas svārstības apjomu plūsmā un cenās.”
Kad nozari pirms dažiem gadiem piemeklēja krīze, piena iepirkuma cenai strauji nokrītot, daudzi zemnieki samazināja piena ražošanu, bet iepircēji cīņā par izejvielu bārstīja solījumus kaut kad panākt Eiropas vidējo iepirkuma cenu.
Tikmēr “Valmieras piens” pētīja, kā ar krīzi tiek galā kaimiņos. Tā tika noskatīts igauņu modelis, kas nozīmē slēgt līgumu ar piegādātāju vismaz uz gadu, pretī solot krīzes apstākļos stabilu cenu un stabilu iepirkumu. Bija jārunā, jāpārliecina, toties iznākumā ar 70% no piegādātājiem uzņēmumam ir sadarbības attiecības jau četrus gadus.
Kas ar pārējiem 30%? Tie neesot gluži staigātāji, drīzāk vērotāji, kas nogaida. Ja viss ies gludi, pievienosies, bet, ja noies greizi, nu tad būs bijuši maliņā.
“Saviem zemniekiem maksājam Igaunijas vidējo cenu. Sadarbības modelim izvēlējāmies tādas saimniecības, kas pēc struktūras līdzīgas igauņu vidējām saimniecībām, proti, lielākas. Piemēram, Latgales lauksaimniecības izmēģinājumu stacija, “Dzelzava”. Savukārt mazākām esam izveidojuši bonusu programmu – reizi ceturksnī pie katras nodotās piena tonnas piemaksājam noteiktu summu, kā arī veicam vēl arī gada piemaksu,” stāsta Panke.
Balstoties uz ilgtermiņa sadarbību, uzņēmums spēris arī nākamo soli.
“Ejam produktu pētīšanas virzienā. Pētām tirgus attīstības iespējas, patērētāja vēlmes, kā tās iespējams realizēt caur produktu. Doma ir tāda – finansējums pārtikas aprites ķēdei rodas no patērētāja, tātad jāmāk radīt produktu pēc iespējas viņam vajadzīgāku un arī cenas ziņā pieņemamāku. Tādā veidā esam izpētījuši skābpiena un saldējuma tirgu, kur strādājam ar labiem rezultātiem. Savukārt šogad būs gatavs jaunais Izcilības centrs, kurā speciālisti veidos arvien jaunus, patērētājam piemērotus produktus,” stāsta H. Panke.
No fermas līdz produktam
Nolūkā noturēt zemnieku valmierieši izspēlējuši vēl kādu kārti, kas pagaidām nav raksturīga citiem pienrūpniekiem. Proti,
zemnieks zina, ka viņa nodotais piens neaiziet kopējā katlā, bet pārvēršas konkrētā produktā.
“Sākot ar šo gadu, ražotājus piesaistām produktam. Tas nozīmē, ka zemnieks skaidri redz visu ķēdi un to, kāds produkts tiks pārdots.
Piemēram, “Latgales LIS” nodod 12–13 tonnas piena un zina, ka tas tiek vests uz Rīgu un pārstrādāts biezpienā, no kura tiek ražots “Kārums”. Ceļa Viļāni–Preiļi malā stāv plakāts ar uzrakstu “Šeit tiek ražots piens “Kārumam””. Zemniekam stabilitātes sajūta, jo zina, ka līdz nākamā gada Ziemassvētkiem pārdos pienu, mūsu ilgtermiņa līgumi ar “Rimi” vai “Maxima” garantē, ka līdz Ziemassvētkiem šo produktu pārdos un attiecīgi zemnieks stabili dabūs naudu par pienu. Visiem labi. Tāds modelis darbojas arī ar “Valmieras” preču zīmi. “Ceipu” saimnieces pienu vedam uz Valmieru un ražojam skābo krējumu un biezpienu.
Vistrakākais, ka piens aiziet bez adreses, jo ir gadījumi, kad pienu iepērk, ir plāns, ka tur un tur kaut ko pārdosim, bet izrādās, ka priekšā jau konkurents. Cenšamies samazināt nedrošības sajūtu zemniekam, tādēļ izveidojām tādu sistēmu un cenšamies to pilnveidot,” skaidro H. Panke.
Vai ir vērts nodarboties ar piena lopkopību?
Noteikti. “Pienam nākotne ir, un tas būs izdevīgs un labs produkts visā reģionā. Piemēram, valmierieši – “Ceriņu” saimniecība, “Vītoliņi”, “Pērles”, Daces Pasteres saimniecība – visur ražo 15 tonnas piena no govs, tas ir milzīgs sasniegums Tas nozīmē, ka ir cilvēciskais potenciāls, šie saimnieki strādā jau kā zinātnieki, turklāt saņemot niecīgu atbalstu salīdzinājumā ar ES zemniekiem. Mūsu piena ražotājs ir dzīvotspējīgs, turklāt vide, ieskaitot klimatisko, ir laba. Bet jāattīstās pakāpeniski un pārdomāti, jo svārstības šinī biznesā bija un būs. Politiskā situācija, dažādas sērgas rada kritumus, bet tāpēc jau mēģinām nostabilizēt un padarīt caurredzamu visu ražošanas un pārdošanas ķēdi,” uzskata “Valmieras piens” pārstāvis.
Aizgāja un atgriezās
Zemnieku saimniecība “Robežnieki” ar “Valmieras pienu” sadarbojās ilgstoši, līdz 2016. gadā tomēr aizgāja, lai no šā gada janvāra atkal atgrieztos. Kā “LB” atzina saimniecības pārvaldniece Klaida Kalniņa, aiziešanas iemesls bija konkurentu piedāvāta cena – par 10 centiem lielāka nekā valmieriešiem.
“Uzreiz gan nekur neskrējām, lai gan divus gadus strādājām ļoti saspringtā režīmā. Apmēram pusotru mēnesi vēl gaidījām labāku piedāvājumu esošās sadarbības ietvaros, taču tas mirklis nepienāca. Sapratām, ka nav citas izejas, un mainījām partneri, lai gan īstenībā šāda situācija mums nepatika. Mūsu pozīcija ir sadarboties ilgtermiņā, jo dzīvē ir pierādījies – agrāk vai vēlāk visi saņem vienādi. Tomēr pērn decembrī atkal sākām pievērst uzmanību mūsu piena iepirkumu cenai, ar kuru īsti vairs nebijām mierā. Tas bija brīdis, kad nu jau paši iedomājāmies par sadarbības atsākšanu ar “Food Union”, jo bija atsauksmes no citām saimniecībām. Jāatzīst, ka uzņēmums ir būtiski mainījis pieeju darbā ar piena ražotājiem. Viss notiek ļoti mūsdienīgā veidā – gan piesaistes process, gan arī tālākā sadarbība. Vairs nejūtamies kā tikai pārdevējs. Tiekamies klātienē, arī saņemam visu nepieciešamo caur lietotni “Gudrais piensaimnieks”. Jūtam, ka uzņēmums ļoti punktuāli kalkulē, ko darīt ar izejvielu: kad un kādus produktus no tās ražot, kur tos realizēt. Tas ir labi laikā, kad ir globāla problēma ir nerealizētās pārtikas pārpalikumiem un atkritumu kaudzēm, un liecina par uzņēmuma nopietnu un ilgtspējīgu domāšanu.
Viedoklis
Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības vadītājs Jānis Šolks: Daļa Latvijas piena ražotāju pēdējo gadu laikā ir piedzīvojuši vairākus satricinājumus, kuri saistīti ar divu uzņēmumu – SIA “Latvian Dairy” un SIA “Baltic Dairy Board” – maksātnespējas procesiem, kā iznākumā gandrīz pieci miljoni eiro nav nonākuši piena ražotāju rīcībā. Protams, šāda situācija daudziem likusi aizdomāties, kā strādāt turpmāk.
Vērts pieminēt, ka tie piena pircēji, kuri ražotājam sola būtiski labākus noteikumus uz kopējā tirgus situācijas fona, bieži vien ir visriskantākie. Diemžēl, bet caur sāpēm t. s. staigātāji ir. Iespējams, šis ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi meklē arvien jaunus sadarbības modeļus ar piena ražotājiem.
Komentējot “Food Union” iniciatīvu par svaigpiena ceļu no fermas līdz gatavajam produktam, uzskatu, ka tas ir pozitīvi un motivējoši abām pusēm. Tomēr jārēķinās ar papildu slogu produktu izsekojamības nodrošināšanai. Saprotams, ka piena ražotāju un pārstrādātāju sadarbības modeļi ir ļoti dažādi un pilnveidojas. Katram piena pārstrādātājam ir vēsturiski radīta sistēma piena loģistikai, kas ietver gan piena savākšanas maršrutu plānošanu, gan savāktā piena kvalitātes līmeni un attiecīgi izmantošanu konkrētu produktu ražošanā.
Kas attiecas uz Igaunijas kooperatīvu “E-Piim” kopā ar “Jaunpils pienotavu” – ja kopējiem spēkiem izdosies realizēt šo projektu, saprotams, ka pieprasījums pēc piena pieaugs. Tomēr papildu piena apjoms pieaugs pakāpeniski – gada vai pat ilgākā laikā. Gan Latvijā, gan Igaunijā saražotā piena apjoms ar katru gadu palielinās. Pieaugot pieprasījumam, tas, visticamāk, pieaugs vēl straujāk.
Tirgus situācijas analīze pēdējo desmit gadu laikā ir pierādījusi, ka viena šāda uzņēmuma ienākšana Baltijas tirgū nekādu vērā ņemamu iespaidu uz piena un tā produktu cenu neradīs. Produktu cenas nozarē regulē globālā tirgus situācija. Nevienam no šajā tirgū iesaistītajiem nav iespēja maksāt vairāk piena ražotājam un pārdot gatavo produktu par augstāku cenu, nekā tā tajā brīdī ir.
