Foto – Varis Kazaks

Diemžēl šajā konkursā nevaram dižoties ar lielu dalībnieku skaitu, tāpēc paldies tām divpadsmit mūsu lasītājām, kuras tomēr sadūšojās izmēģināt spēkus. Un, rau – no duča vēstuļu, ko divās nedēļās saņēmām pa pastu vai elektroniski, astoņas atbildes bija gandrīz nevainojamas. No tām tad arī izlozējām piecas uzvarētājas.

“Kokaudzētavas Baltezers” dāvanu kartes 40 latu vērtībā saņems: Ilze BAUMANE no Lielvārdes, Lasītākie 7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām TV24 “Es neticu šādām sakritībām!” Slaidiņam aizdomas raisa ASV prezidenta Baidena pēkšņie lēmumi par Ukrainu un Trampa klusēšana RAKSTA REDAKTORS “Ārsts atnāk ar kafiju, bez steigas…” Paciente dusmīga, kāpēc “Veselības centrs 4” atļaujas necienīt cilvēku laiku Lasīt citas ziņas Terēze KROIČE no Kārsavas novada Mežvidu pagasta, Aija SUPE no Gulbenes novada Beļavas pagasta, “Spēlmaņu nakts” balvas sadalītas! Par gada aktieriem atzīti Māra Mennika un Kaspars Znotiņš Psihologi nosauc galvenās pazīmes, kas liecina, ka cilvēks nav radīts attiecībām Starptautiska žūrija Rīgas restorānus atzinusi par labākajiem Baltijā Dina VEINBERGA no Ventspils novada Vārves pagasta, Inta ZIEDIŅA no Kuldīgas novada Kurmāles pagasta. Apsveicam uzvarētājas! Lai vienotos par balvu saņemšanu, lūdzam līdz 10. jūnijam sazināties ar redakciju pa tālruni 67096659 (Sarmīte Pumpure).

Brīvi augošā dzīvžogā

Grozi, kā gribi, bet formējams, tātad regulāri apgriežams dzīv­žogs vairāk ir pilsētnieku padarīšana. “Lauku teritorijā labāk iederas necirpts dzīvžogs” – tā, atbildot uz konkursa pirmo jautājumu, raksta mūsu lasītāja Dina Veinberga (no viņas saņēmām visapjomīgāko sūtījumu – atbildes, ko papildina augu apraksti un attēli, aizņem desmit lappuses!). Patiesi, lauku sētā, kur darbs dzen darbu, regulāri cērpams dzīvžogs prasītu pārlieku daudz laika, turklāt striktas līnijas, precīzas ģeometriskas formas bieži vien lāgā neiederas apkārtējā vidē… Atsaucoties uz “Praktiskajā Latvietī” un citos izdevumos rakstīto, vairāku atbilžu autores aicina labi apdomāt, vai laukos dzīvžogs maz ir nepieciešams. Ja vien tas nav paredzēts kā vējlauzējs, ceļa putekļu, garāmbraucošu automobiļu vai citu trokšņu slāpētājs, dažkārt arī nepievilcīgu skatu aizsedzējs, labāk iztikt bez vienmuļām augu rindām.

Vienmēr der apsvērt: varbūt dot priekšroku dekoratīvo krūmu grupām, kas veiksmīgāk ierakstās ainavā. Kādus kokus un košumkrūmus stādīt brīvi augošā necirptā dzīvžogā?

Spriežot pēc atbildēm, to autores lieliski orientējas stādaudzētavu sortimentā, jo aptverts viss šāda tipa dzīvžogiem piemērotu stādu piedāvājums, sākot no lazdām, ceriņiem, jasmīniem (filadelfiem), krustābelēm, kadiķiem un citiem izsenis izmantotiem augiem līdz mūsdienīgām sugām un šķirnēm. No skujkokiem galvenokārt minētas rietumu tūjas šķirnes ‘Holmstrup’, ‘Boothii’, ‘Columna’, ‘Wagneri’, ‘Smaragd’, košam akcentam – ‘Yellow Ribbon’, ‘Semperaurea’ ar zeltainām skujām, Virdžīnijas kadiķi ‘Fastigiata’ un ‘Glauca’, kalnu priede, Serbijas egle, zirņu paciprese ‘Filifera’; no lapu kokiem un dekoratīviem krūmiem – krastu kļava, atvasainā sīkziedu korinte, dažādas irbeņlapu fizokarpa šķirnes, grimoņi, dažādu sugu un šķirņu spirejas, skarainās hortenzijas.

Vienīgā iebilde – nevajadzētu dzīvžogā stādīt Kanādas egli ‘Conica’, kas minēta divās vēstulēs. Pirmkārt, tā ir lēnaudzīga (2 – 3 m augstumu sasniedz pārdesmit gados), otrkārt, pavasara saulē tai mēdz apdegt skujas.

Vietējās kolonnābeles

Uz konkursa otro jautājumu pareizi atbildējušas gandrīz visas konkursa dalībnieces, nosaucot gan pirmo Latvijā reģistrēto kolonnābeli ‘Inese’, gan šķirnes ‘Baiba’, ‘Uldis’, ‘Zane’, ‘Duets’, ‘Solo’, divās atbildēs minēti pat vēl nereģistrētie hibrīdi ‘Anda’, ‘Gatis’ un ‘Mango’. Kļūdījušās tās rakstītājas, kuras vietējās selekcijas šķirnēm pieskaitījušas arī Zviedrijā selekcionēto ‘Ilma’, Krievijā izveidotās ‘Arbat’ un ‘Polka’. Kolonnābeļu stādīšanas attālums vēstulēs norādīts ļoti plašā amplitūdā – no 50 cm līdz pat 2,5 metriem (atkarībā no šķirnes, izmantotā potcelma un no tā, cik blīvu rindu vēlas iegūt), tomēr lielākoties stāda aptuveni 1 m attālumā.

Krāšņākās ziedētājas

Trešais uzdevums šķiet vienkāršāks par vienkāršu: nosaukt vismaz piecas krāšņi ziedošas zema auguma ziemcietes, kas piemērotas audzēšanai akmeņdārzā!

Atšķirībā no alpinārija, kur stāda tikai alpīnos kalnu augus, akmeņdārzā izvēle ir daudz plašāka – tur iederas visdažādākās ziemcietes, kas skaisti izskatās, ir saderīgas augsnes prasību ziņā un nav pārāk grūti kopjamas.

No konkursa dalībnieču minētajām par krāšņākajām ziedētājām var uzskatīt dažādu šķirņu aslapu flokšus, dārza obrētu, Jūrmalas armēriju, mūžzaļo ibēri, Misūri naktssveci, ložņu arābi, dzirkstelītes, alpīno hučinsiju, dažādos ložņu cekuliņus.

Kopā ar citiem augiem skaisti izskatās arī tūbainā radzene, asinssarkanā gandrene, Ārendsa akmeņlauzīte, Čīles bitene, saulrieteņi, Karpatu pulkstenītes, klinšu alise jeb aurīnija, dažādi laimiņi, mārsili un spalvu neļķes, kas tomēr nav tik čaklas ziedētājas. Vēstulēs minētas arī hiacintes, tulpes, narcises, muskares, vijolītes, platpulkstenītes, hostas, virši, ērikas… Bez šaubām, arī šos augus var lieliski iekļaut akmeņdārza veidošanā. Tur vienmēr būs vieta kādam sīpolpuķu vai zema auguma dāliju pudurim, tāpat prīmulām, bet par tipiskiem akmeņdārza augiem tos nesauksim. Turklāt virši un ērikas ir sīkkrūmi (virš­augi), nevis ziemcietes…

Alpu ēdelveiss, bezzobu acēna, ciprešu eiforbija, īlenlapu gaurenīte, ložņu ģipsene, šaurlapu sizirinhija… Prieks, ka “Praktiskā Latvieša” lasītājiem zināmi arī šādi augi, turklāt dažā vēstulē tie ir ar visiem latīniskajiem nosaukumiem! Protams, šiem augiem noteikti var atrast vietu arī akmeņdārzā, tomēr uz pirmo piecnieku tie nepretendē. Pēc Nacionālā Botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas asistentes Ilmas Neretas ieskata, akmeņdārzā lieliski iederētos arī pavasara adoniss, baltā diktamne, zīda magones, silpurenes. Ja akmeņdārzs (vai kāda tā daļa) ir daļēji noēnota, tur varētu stādīt Kanādas san­gvināriju, kādu no mežlijijām vai bergēnijām. Konkursa vēstulēs maz vasaras otrajā pusē ziedošu puķu, taču akmeņdārzos stāda arī zema auguma rudbekijas (visbiežāk Salivena rudbekiju) un miķelītes, dažādu krāsu ehinācijas, krāšņos jānīšus, neliela auguma astilbes, heihēras un citas visai pieticīgas, bet gana krāsainas puķes.

Daudzveidīgās liānas

Atbildot uz konkursa ceturto jautājumu, vajadzēja nosaukt Latvijas dārzos labprāt augošas liānas ar dekoratīvām lapām un ārstniecībā izmantojamiem augļiem. Kā jau gaidījām, gandrīz visās atbildēs bija minētas Ķīnas citronliānas un dažādas aktinīdiju sugas, galvenokārt parastā jeb Mandžūrijas aktinīdija, kurai izveidotas arī vairākas ražīgas šķirnes. Aktinīdiju zaļās, garenās ogas ir garšīgas un bagātas ar vitamīniem. Vīrišķajiem augiem vasarā ir ļoti dekoratīvas lapas – izrotātas ar baltiem un koši rozā plankumiem. Savukārt citronliānas spilgti oranžsarkanās ogas nepavisam nav gardas. Tās ir skābākas par citronu, ar rūgtām sēkliņām, saldu miziņu, ēdot jūt gan sīvumu, gan sāļumu – ne velti ķīnieši tās sauc par piecu garšu ogām un apgalvo, ka derot pret tūkstoš kaitēm.

Ārstnieciskiem nolūkiem der ne vien citronliānas ogas, bet arī jaunie dzinumi un lapas, no tām pagatavotā tēja ir īsts mundruma dzēriens! Vairākās vēstulēs nav aizmirsts par vīnogām – vienu no senākajiem kultūraugiem, kam piemīt arī ārstnieciskas īpašības.

Pāris rakstītājām gan bija misējies, pie vīteņaugiem ar ēdamiem augļiem pieskaitot arī mežvīnus un mežvīteņus, efejas un kokžņaudzējus, aristolohijas un vīteņsausseržus, apiņus un ipomejas, kampsi un vistērijas (jeb glicīnijas). Turklāt abām pēdējām liānām netīk Latvijas klimats, tāpēc audzētājam būtu ļoti jānopūlas, lai tās pierunātu iedzīvoties dārzā un uzziedēt. Kādā vēstulē bija minēta arī pieclapu ginostemma (Gynostemma pentaphyllum), ko ķīnieši dēvē par dzīvības zāli. Augs ir bioloģiski aktīvs, ar izteiktu ārstniecisku iedarbību, taču pie mums tas audzējams vienīgi botānisko dārzu oranžērijās vai kā telpaugs.

Stādījuma skice Piektais uzdevums bija shematiski attēlot dārzā izveidotu vai vēl tikai iecerētu puķu dobi ar atšķirīga auguma un dažādos laikos ziedošām ziemcietēm, vai citu augu grupu, kur gana labi justos skujkoki, košumkrūmi un citi augi ar līdzīgām augsnes un mikroklimata prasībām. Šoreiz ielūkosimies tikai vienā no atsūtītajām skicēm! Pārējās vērtēsim kādā no turpmākajiem “Pra ktiskā Latvieša” numuriem. 1 – rozītes ar sīkiem ziediņiem, pirktas lielveikalā 2 – pelēkā krustaine 3 – parūkkoks 4 – dzeltenas dienziedes (augstums 20 – 25 cm) 5 – kārkls ‘Hakuro Nishiki’ 6 – dienziedes (augstums 80 cm) 7 – skarbās saulesactiņas 8 – dienziedes (augstums 40 cm) 9 – flokši 10 – begonija 11 – hostas 12 – Sibīrijas īrisi

Speciālista komentārs

Marija Blūma-Kauliņa, daiļdārzniece:

Topošā dārza saimniecei acīmredzami ļoti patīk dienziedes – šajā dobē tās ir pat četrās vietās. Lielākā daļa augu ir paliela auguma, tādēļ viena atsevišķa begonija šajā grupā neiederas. Krustaines ar pelēcīgām lapām zem parūkkoka varētu izskatīties gluži labi, tomēr der apsvērt, vai to vietā ziemciešu dobē labāk neiederētos kādas daudzgadīgas zema auguma puķes ar pelēcīgām lapām. Varētu ieaudzēt piemēram tūbaino radzeni (Cerastium tomentosum) vai Bīberšteina radzeni (Cerastium biebersteinii), vai plankumaino panātri (Lamium maculatum). Hostu, kas nobēdzināta aiz Sibīrijas īrisiem, labāk būtu izvietot dobes ārmalā, bet īrisus, kam vasaras beigās sāk dzeltēt lapas, derētu samainīt vietām ar vidējo no dienziedēm.

Gan flokši, gan dienziedes, gan saulesactiņas, tāpat arī veiksmīgi piejaucētās sīkrozītes, zied vasaras otrajā pusē – tātad šī ir izteikta vasaras dobe.

Tā varētu būt, ja dobe atrodas dārzā, kur pavada laiku tikai atvaļinājumā. Ja dobe izvietota pastāvīgi apdzīvojamā dārzā, gribētos redzēt arī kādu agrāk ziedošu puķi…