Kā gudri izaudzēt ķiploku. “Paitēnu” saimnieka padomi labai ražai 2
“Līdz kuram laikam var stādīt ziemas ķiplokus, lai raža būtu ar garantiju un izaugtu lielas galviņas?” – tā bieži jautā lasītāji. Zemnieku saimniecības “Paitēni” īpašnieks Gundars Ceplītis, kurš specializējies ķiploku audzēšanā, sniedz praktiskus padomus iesācējiem.
Vilces pagasta saimniecība “Paitēni” pašlaik ir viena no lielākajām ķiploku audzētājām Latvijā. Tur kopumā apsaimnieko 110 hektāru, lielāko daļu gan aizņem graudaugi un rapsis. Ķiplokus šogad audzēja septiņos hektāros, nākamgad platības palielinās vēl par trim, jo šīs kultūras audzēšana kļūst arvien ienesīgāka.
“Pēdējos gados Latvijā vērojams ķiploku audzēšanas bums, arī es aicinu pievērsties ķiploku audzēšanai, jo šī niša pašlaik ir brīva,” teic jaunais lauksaimnieks. Gundars Ceplītis savulaik studējis Nīderlandē, strādājis par auditoru Eiropas Komisijā, un arī pašlaik veiksmīgi apvieno darbu saimniecībā ar finansista darbu Rīgā.
Augsne – labas ražas pamats
Ķiplokus ieteicams audzēt pēc graudaugiem, kartupeļiem, kāpostiem, ganību zālājiem un citām kultūrām, kuru mēslošanai izmantots organiskais mēslojums (satrūdējuši kūtsmēsli). Savukārt ķiplokiem labi pēcaugi ir kvieši, jo palielina graudu ražu par 1,5 t/ha. Tiem, kuri apsaimnieko lielākas zemes platības, lauksaimnieks neiesaka kā ķiploku priekšaugus izmantot rapsi un pupas, jo tad stādījumi būs vairākkārt jāravē, t.i., šīs kultūras arvien veidos pasēju ķiploku laukā (herbicīdi, piemēram, Fenix, kurus atļauts lietot ķiplokiem, neiznīcina pākšaugus un rapsi, tādējādi tie kļūst par nezālēm, no kurām pat ar ķīmiju nevar tikt vaļā). Audzētājs cenšas strikti ievērot augu seku, ķiplokus iepriekšējā vietā stādot ik pēc diviem gadiem. Viņš uzsver, ka to audzēšanai nepieciešama irdena, labi sastrādāta, no akmeņiem un nezālēm attīrīta augsne.
“Šogad ķiplokus stādīju smagnējā māla zemē. Tā uzturēja mitrumu, kas arī ķiplokus paglāba karstajā, sausajā vasarā, tomēr iegūtā raža bija divreiz mazāka nekā parasti. Turpretī tiem, kuri šosezon šo kultūru audzēja vieglās, smilšainās augsnēs, ilgstošā sausuma dēļ raža izdega.
Mani novērojumi sešu gadu laikā rāda, ka ķiplokiem vislabākā ir mitrumu labi saturoša vidēji smaga augsne, tādā labu ražu – desmit tonnas no hektāra – var izaudzēt bez papildu laistīšanas,
” apgalvo Gundars Ceplītis.
Pirms ķiploku stādīšanas Paitēnu saimnieks augsni rūpīgi sastrādā, nolīdzina, nokultivē 10–15 cm dziļi, lai būtu irdena. Pamatmēslojumā iestrādā minerālmēslus, kas der arī kviešiem un rapsim, ar NPK 10-26-26 (350 kg/ha). Šāds fosforu un kāliju saturošs mēslojums ķiplokiem noteikti nepieciešams, lai tie varētu sagatavoties ziemai un izveidotu spēcīgu sakņu sistēmu.
Lai nebūtu par biezu
Audzējot lielos apjomos, ķiplokus parasti sāk stādīt oktobra pirmajā nedēļā. Piemājas dārzos to var darīt arī vēlāk – mēneša vidū, ja vien netraucē lietus un dubļi. Nevar stādīt ne par agru, ne par vēlu – svarīgi, lai rudens beigās ķiploki būtu izveidojuši saknes plaukstas garumā, bet nepagūtu izdzīt asnus.
Stādīšanai vislabākās ir vidēja lieluma ķiploku galviņas (4–5 cm diametrā). Lielākas stādīt nav izdevīgi, jo tad jāpatērē vairāk stādmateriāla, turklāt aplami ir domāt, ka no šādām daivām vienmēr izaugs liela izmēra ķiploki. Arī mazie ķiplociņi (zem 4 cm) neder, no tādiem nevar iegūt augstu ražu, tāpēc tie izmantojami tikai pārtikas vajadzībām.
Agrāk stādāmo materiālu īsi pirms stādīšanas drīkstēja kodināt, bet tagad to darīt vairs nedrīkst, jo neviens augu aizsardzības līdzeklis šim nolūkam pie mums nav reģistrēts. Tādēļ, lai ķiploki neslimotu ar lakstu vai sakņu puvi, tos ieteicams pavasarī (parasti maijā) 1–2 reizes apsmidzināt ar fungicīdiem, piemēram, Signum.
Saimniecībā ķiplokus stāda ar 40 cm atstatumu starp rindām. Stādīšanas dziļums 5–10 cm, daiviņas izvieto aptuveni 7 cm attālumā citu no citas. Blīvāk gan izvietot nedrīkst, jo tad augi cits citam zog barības vielas, nevar normāli attīstīties, galviņas izaug mazas. Nevajadzētu stādīt pārāk dziļi vai sekli, jo tad sakņošanās laikā ķiploki var tikt izspiesti augsnes virspusē. Nevajadzētu kļūdīties un iestādīt ar saknēm gaisā, jo tad paies ilgs laiks, līdz asns tiks ārā no zemes, un galviņas nepagūs izaugt lielas. Stādot mehanizēti, aparāts bieži vien daivas vadziņā met uz sāniem – tas ķiplokiem netraucē augt; asni gan veidojas mazliet šķībi, taču ķiploku galviņas izaug skaistas.
Kuru šķirni?
Agrāk saimniecībā Paitēni audzēja vairākas ziemas ķiploku šķirnes, taču ar laiku gandrīz visas izbrāķēja, jo tās veidoja neliela izmēra galviņas ar grūti notīrāmām zvīņām. Pašlaik saimnieks pavairo un audzē tikai vienu – ‘Ļubaša’. Šī šķirne pierādījusi sevi jau vairākus gadus – veido izskatīgas, lielas galviņas ar sarkanvioletu mizu. No vienas puses, labi, ka šiem ķiplokiem ir daudzslāņaina miza – galviņas viegli tīrīt, tāpēc audzētājs bez grūtībām var sagatavot skaistu tirgus preci, bet, no otras puses, daudzo zvīņu dēļ ķiplokus ir grūti žāvēt.
“Šogad laika apstākļi žāvēšanai bija lieliski, jo bija ļoti karsts, taču ierastajās vasarās, kad ir mitrs un vēss, ķiploku apžāvēšanai jāpieliek daudz pūļu, pretējā gadījumā tiks sapūdēta visa novāktā raža jau 1–2 nedēļās. Vislabāk ķiplokus žāvēt siltumnīcā, sabērtus uz galdiem vai līdz pusei piepildītās plastmasas kastītēs. Ieslēdzot ventilatorus, galviņas siltumā zem plēves seguma izžūst jau nedēļas laikā. Ja šādi izžāvēt nav iespējams, novāktos ķiplokus pirms uzglabāšanas iesaku turēt siltā, labi vēdināmā telpā. Nekādā gadījumā nevajag žāvēt šķūnī – aukstumā ķiploki gan nesapūst, taču miza pielīp, ir grūti tīrāma, galviņas zaudē savu labo izskatu,” skaidro audzētājs. “Lai ķiplokus veiksmīgi uzglabātu, tie pēc novākšanas noteikti jāžāvē siltumā un vējā. Zaļiem ķiplokiem uzreiz jānogriež stumbrs, atstājot to 2–3 cm garumā, kā arī īsi jāapgriež saknes. To vislabāk darīt ar tapešu griešanai paredzētu nazi. Pēc tam ķiplokus var likt kastēs žāvēties un vēlāk līdz pavasarim glabāt pagrabā vai aukstuma kamerā 0…+2 °C temperatūrā. Ja ķiploki nav pietiekami izžāvēti, uzglabājot tos ātri vien bojā zaļais pelējums.”
UZZIŅA
• ‘Ļubaša’ ir ziedošā ķiploku šķirne. Tiklīdz augiem sāk veidoties ziedneši (tie ir trausli, nevis pārkoksnējušies), tie pēc iespējas ātrāk jāizlauž, citādi samazināsies raža.
• Īstais laiks ķiplokus novākt, kad apakšējās lapas sāk dzeltēt, bet augšējās trīs lapas vēl zaļas. Normālā standarta vasarā tas parasti ir jūlija trešajā nedēļā. Šogad ķiploki nobrieda daudz agrāk, tos vajadzēja vākt jau 10.–15. jūlijā. Šķirnes ‘Ļubaša’ priekšrocība – nobriedušas galviņas neveras vaļā, jo tās sedz daudz zvīņu, tāpēc nav jāuztraucas, ja ķiploki ilgi stāv zemē ar nokaltušiem lakstiem.
• Stādmateriālu ieteicams regulāri atjaunot, izmantojot ziedkopas jeb tā sauktos gaisa sīpoliņus. Piemēram, saimniecībā Paitēni, lai iegūtu veselīgus ķiplokus, katru gadu iepērk jaunu pirmā ataudzējuma importa stādmateriālu no Ukrainas. Tie, kuri vēlas sākt ķiploku audzēšanu, pie Gundara Ceplīša pašlaik var iegādāties otro ataudzējumu vidēji par 4 eiro kilogramā.
• Liela nozīme ķiploku augšanā un attīstībā ir papildmēslojumam. Pavasarī, tiklīdz var tikt uz lauka, ķiploki jāpiebaro ar 34% slāpekļa mēslojumu (200 kg/ha). Pēc divām nedēļām, kamēr laksti nav izauguši lieli, dod 200 kg/ha amonija sulfāta. Nedrīkst nokavēt īsto mēslošanas brīdi, citādi minerālmēsli sakrīt lapās un ķiploki apdeg.
