Staburagā vēlas atdzīvināt senu kukaiņēdājaugu 0
Katrs pavasaris Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī sākas arī ar mūsu pašu vietējo reto un apdraudēto sugu augu izstādīšanu āra ekspozīcijās. Tajās dārza apmeklētāji var iepazīties ar Latvijas augiem, kas atrodas uz izzušanas robežas. Tur ir dabā redzama Latvijas un arī Eiropas sarkanā grāmata.
Pastāv viedoklis, ka, gaisa temperatūrai paaugstinoties tikai par pusotru diviem grādiem, var izzust 20 – 30% no pašreiz uz planētas esošajām augu sugām. Līdz ar to botāniskajiem dārziem savā veidā jāuzņemas Noasa šķirsta loma to vietējo augu genofonda saglabāšanā, kuru dabiskā izplatība ir samazinājusies līdz kritiskai robežai, uzskata Nacionālā botāniskā dārza vadošā pētniece Dace Kļaviņa. Viņas un kolēģu atbildībā ir apmēram septiņdesmit reto rūpju bērnu. “Faktiski gandrīz astoņdesmit, bet desmit no tām ir sugas, par kurām mēs joprojām nevaram ar pārliecību apgalvot, ka tās vairosies, cik ilgi turēsies. Daudz kas no tā, ko šiem augiem piedāvājam, tiem nepatīk. Taču par lielāko daļu savu rūpju bērnu varam teikt, ka mākam ar tiem darboties, varam jebkurā laikā pavairot,” D. Kļaviņa vedina skatīt botāniskā dārza laboratoriju, kur simtos skaitāmās mēģenēs spēkus briedina retie augi.
Īpašu uzmanību viņa aicina pievērst četriem augiem, kuru saglabāšanai un atjaunošanai pēdējos gados veltīts vairāk spēka un zināšanu: Alpu kreimulei, Ruiša pūķgalvei, Sibīrijas mēlziedei un lielajai (lielziedu) brūngalvītei.
Raunas Staburagā vēlas atjaunot Latvijā izzudušu augu kukaiņēdāju – Alpu kreimuli, kas ir pēdējā ledus laikmeta viena no lieciniecēm. Mūsdienās šis augs saglabājies vēl Sibīrijā, Mongolijā, Himalajos, ļoti reti arī Baltijas jūras salās un Skandināvijas kalnos. Atrasts arī Alpu kalnos.
Alpu kreimules vienīgā atradne Latvijā uz Staburaga klints iznīcināta 1965. gadā, uzplūdinot Pļaviņu HES ūdeņus. Alpu kreimule no Staburaga jau bija pārstādīta līdzīgā augšanas vietā – uz šūnakmens kraujas Raunas upes krastā – Raunas Staburaga – un tur veiksmīgi augusi vairākus gadu desmitus. Tomēr nu jau gadus divdesmit tur šī suga vairs nav atrodama. Tagad, izveidojot dabas liegumu un likvidējot latvāņu un krūmu aizaugumu, apstākļi šajā vietā ir uzlabojušies un ir cerības atjaunot Alpu kreimules dzīvotni.
Pērnruden biologi devās uz Igauniju un savvaļā ievāca šī auga sēklas, nu tās laboratorijā veiksmīgi izdīgušas. Pēc pāris gadiem, kad kreimule paaugsies siltumnīcā, to plānots izstādīt Raunā. Varbūt ieaugsies, cer D. Kļaviņa.
Alpu kreimule aug avotos, kas izgulsnē avotkaļķi. Igaunijā Alpu kreimule aug arī kaļķainos zāļu purvos. Alpu kreimule nezied katru gadu, ziedēšana atkarīga no barības vielu nodrošinājuma un laika apstākļiem. Šis augs savā ēdienkartē iekļauj garām lidojošos kukaiņus. Alpu kreimules lapas virspusē ir daudz dziedzermatiņu, kuru lipīgajā sekrētā ielīp kukaiņi. Pēc tam gaļīgā lapa ieritinās un izdala gremošanas sulu un augs kukaini apēd. Tādā veidā augs apgādā sevi ar slāpekli un fosforu. Augam ir arī saknes, kas ļauj uzkrāt iegūtās barības vielas. Ja kukaiņu nav, augs iet bojā, jo ar saknēm nespēj uzņemt pietiekami daudz barības vielu.
“Alpu kreimule, lai gan ēd kukaiņus, tomēr ir augs. Ar dzīvnieku pasauli tai radniecīgi tikai dziedzeri, kas izdala gremošanas sulu. Taču arī citiem augiem ir dziedzeri, kas izdala šūnsulu, piemēram, nātrēm, un ar to darbības efektu saskāries teju katrs no mums. Arī latvāņiem izdalās dedzinoša šūnsula.”
Alpu kreimule zied no maija līdz jūlijam ar baltiem dzeltenplankumainiem ziediņiem.
