“Staburaga bērni” ir aisberga mazākā daļa. Rakstnieka Valda dēkainie ceļojumi un neatklātie noslēpumi 5
Linda Šmite, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pedagogs un rakstnieks Voldemārs Zālītis (1865–1934), kuru pazīstam ar pseidonīmu Valdis, latviešu kultūrvēsturē sava vārda nezūdamību ierakstījis ar vienu no pirmajiem bērnības atmiņu tēlojumiem latviešu literatūrā “Staburaga bērni” (1895).
Voldemāram Zālītim šogad 28. septembrī apritēs 155 gadi, un šobrīd top Lindas Šmites grāmata par rakstnieka mazāk zināmajām gaitām – pēc “Staburaga bērnu” laika.
Var teikt, ka “Staburaga bērnu” ēnā palikusi liela daļa no Valda pedagoģiskā, literārā un sabiedriskā veikuma. Retajam zināms, ka M. Gorkiju latviešu mēlē pirmais pārcēlis Valdis, ka Valdis ņēmis aktīvu dalību pie konversācijas vārdnīcas izdošanas, Latvijas skautu un Sarkanā Krusta dibināšanas, ka sava nosvērtā rakstura un nacionālpatriotiskā noskaņojuma dēļ 1890. gadā tika no Friča Brīvzemnieka aicināts kalpot latviešu lietās un, palikdams uzticīgs jaunības dienu ideāliem, divdesmitā gadsimta sākumā dedzīgi piedalījās latviešu skolu politikas veidošanā, nostādot savā pārziņā (1902–1927) esošo Rīgas savienoto elementārskolu Todlebena bulvārī Nr. 8 par redzamāko skolu ne tikai Rīgā.
Rakstnieka 155. dzimšanas gadā vērts ielūkoties skarbā un nesaudzīgā stilā radītajā “Skolas hronikā” (1927–1933) un ceļotāja vērojumos “Kurzemē”.
Kurzeme īstenības drauga acīs
1892. gada vēsajā un lietainajā vasarā divdesmit piecas dienas Voldemārs Zālītis kopā ar kolēģi Jāni Kriškānu, izlijuši, dubļus un purvus izbriduši, kājām pa pļavām un ceļiem izstaigā Lejas Kurzemi (tagadējo Zemgales rietumu daļu un visu Kurzemi) no Jaunjelgavas līdz Tukumam, lai pašu acīm skatītu dzimtās zemes nepazīstamos novadus, viņu ļaudis un dzīvi.
Tas, viņuprāt, ir svēts pienākums, ja vēlas darboties savas tautas vidū un labā. Mācoties savu paša dzimteni pazīt, abiem jaunajiem censoņiem rodas sarežģījumi, kaut laikus veikti rūpīgi sagatavošanās darbi: izstrādāti maršruti pēc jaunākās M. Siliņa Latvijas kartes, izzinātas apskates un apmešanās vietas.
Jāpiedzīvo daudz negaidītu vilšanos cilvēku satiksmē, vientiesībā, daža amata brāļa krietnumā un centienos stiprināt garu un raksturu, kas svarīgs priekšnoteikums, lai sauktos par augstas kultūras tautu. Nākas vilties izredzētās tautas nospiedošajā vairākumā, kas, autoraprāt, uzspiež Kurzemes pilsētām netīrības zieģeli.
Jaunjelgava izrādās bezgalīgi tukšai posta dzīvei atdots netīrs žīdu miestiņš ar apšaubāmas kvalitātes pakalpojumiem vislabākajā viesnīcā “Klubs”.
Grāmatnīca nabadzīga, Šekspīrs kopš mēra laikiem guļ nekustināts savā vietā. Lietus, dubļu ceļš cauri mežam, neviesmīlīgs saimnieks svešiniekus nepietur un raida uz krogu, kur gulēšana uz salmiem izvēršas par vienu vienīgu kaušanos ar saujām grābjamām blusām un blaktīm. Lūk, bagātā Kurzeme! Varbūt tencināt un atgriezties nabadzīgajā Vidzemē?
Redzot peisaku un līko degunu daudzumu, abiem svešiniekiem uzreiz top skaidrs, ka arī Bauskā izredzētai tautai nospiedošs vairākums. Valda rakstības stils skaidri pauž autora attieksmi pret ebrejiem un vācu pakaļskrējējiem.
Bornsmindes zaļumu ballē piedzīvotā ellišķīgā ragu mūzika un kora izkrišana cauri paaugstinājuma dēļiem pirms dziedāšanas netiek nievāta, bet apkaisīta ar humora sāli. Kurzemnieku dižmanība un izrīkojuma apmeklētība ir spilgts pretstats vidzemnieku skaitliskajam mazākumam un vienkāršībai apģērbā pat vislielākajos svētkos. Teitan kurzemnieki nemīl tautisko deju un rotaļu, griežas vācu jūsmīgā valsī, lec galopu un reinlenderi.
Grezni ģērbto būtņu acīs pietrūkst dedzības, pāri visam vienaldzība un garlaikotība. Sarunās jaunatne droša, bet pavirša, kustībās bez veiklības un cēluma. Tas, autoraprāt, no bezgalīgajiem un vienmulīgajiem līdzenumiem, ko acis līdz gurdenumam skata šodien un to pašu rīt.
Te visa vairāk nekā diezgan – miers, pārticība, svētība, bet pietrūkst tieksmes pēc kalnu aizsegtās nezināmās pasaules, kas pacilā garu, saviļņo dvēseli.
Apbrīnots tiek Viestura pils kalna stāvums un nepieietamība. Pilskalns atsedz skatu uz Lielupi un lapu jūrā nogrimušo Mežotni. Tālāk ceļš ved uz kādreizējo grāfa Šuvalova īpašumu – Rundāles pili, celtu laikā no 1745. līdz 1767. gadam.
Ārēji maz rotātā pils pārsteidz ar grezno un bagāto iekšpusi, vidus daļā ēdamistabā mēbeles zīda audumiem pārvilktas, grīda zem tepiķa. Blakus biljarda telpa un grāfa guļamā istaba ar gleznām, spoguļiem. Kreisā spārna otrajā stāvā griesti izrotāti bareljefiem.
Šeit grāfienes guļamā istaba ar gultu, cik garu, tik platu. Ķeizarienes Katrīnas II un grāfa Voroncova portrejas cilvēka augumā greznos, milzīgos rāmjos. Šuvalovs par tām samaksājis 18 000 rubļu zeltā.
Pils labajā spārnā Zelta un Baltā zāle. Vietvietām apzeltījums nodrupis, atjaunots nemākulīgi. Pati lielākā ir Baltā zāle, bet tajā parkets izmīdīts, tāpēc izņemts. Ar muižas materiālu (pilij pieder ozolu meži) tiks pie jauna. Mūra sienu vēsumā kapa klusums un drēgnums, tāpēc bibliotēka un bilžu galerija Valdim un Kriškānam paliek pavirši apskatītas. Elejas muižā ceļinieki redz pirmo mākslīgi apūdeņoto pļavu.
Vilces skolaskungs izrāda telpas. Varenā skolas bibliotēka pārsteidz ar vērtīgu literatūru, vienīgi maz lasītāju. Telpas šauras, ziemā slikti apsildāmas un neveselīgas, dobuļaina ķieģeļu grīda. Dziedātāju kori grūti nodibināt, jo laiski nācēji uz mēģinājumiem.
Mūrmuižas krogā ceļinieki bauda kurzemnieku skābputru ar maizi un siļķi. Kurzemnieku putra – garšīgs, veselīgs, spirgts virums. Pavisam savāda Kurzemes maize, ēdama bez aizdara un pavalga. Tīra, skaidra, cēla un mīksta, pret kuru vidzemnieku maize kā samīcīts zemes piks. Nevar iedomāties, ka tā radusies zemes virsū, tā vien liekas, ka viņas dzimtene dzidri augstos zilumos, kur vidzemnieki sūta savu lūgumu: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.”
Neiberģis – Zaļenieku krāj- un aizdevu kases direktors un censonis vispārības labā – ar savu gaišo skatu un sirsnību ir retais Kurzemē sastaptais cilvēks, kurš vieš uzticību, panāk paļaušanos un vaļsirdību domās un runās.
No Tērvetes pilskalniem paveras aina ar Kalnamuižas ēkām.
Dobele varen spodra un tīrīga līdz pēdējam kaktiņam. Namu baltās sienas un sarkanie dakstiņu jumti, spodri logi un noberzti kāpšļi durvju priekšā. Blīdenes skolā dzird to pašu – skolotāji netiekas, dzīvo paši par sevi, neapspriežas, no kurām grāmatām mācīt vislabāk.
No Blīdenes taisnāko ceļu uz Saldu meklē pa pļavām, mežiem, ganībām. “Žubes” saimniece atspirdzina ar skābputru.
Par Embotes ļaudīm Valdim atmiņa bēdīga: tie skarbi, nemīlīgi. Krogu saimniekiem nav ko celt galdā, veca māmiņa uz sveicinājumu – Labdien, māmiņ! – atbild: – Nu ko tad tu gribi? – Cik tālu nākamās mājas? – Tev acu nav? Gan jau pats redzēsi!
Bezkaunīgs vedējs no Krievkalna līdz Valtaiķiem prasa trīs rubļi zeltā. Īstā gaisma, kas cilvēku savstarpējā satik-smē dara labāku, šeit vēl nav aususi. Skolas, kur ronami gara gaismas sākumi, pavisam nav vajadzīgas, tik cik atvieglina kara klausību.
Valdis pārliecināts: “Garīgās spējas jāvingrina tāpat kā čaklība, pieticība un dzimtenes mīlestība.” Embotes iekšējais skaistums nestāv līdzās ārējam krāšņumam. Embotes pārpilnībā ceļiniekiem jāmirst badā. Pļavas un aramā zeme treknas auglībā un lielas platībā. Nīgrandes Liepājas dižceļa milzīgajos krogos saimnieko žīdi.
Kuldīga tā pati nemīlīgā un nespodrā Jaunjelgava vai Saldus. Galvenā iemītnieku daļa žīdi, “tikai bagāti poreci, nevis lupatlaši kā Jaunjelgavā un Saldū. Viņu kabatās visa Kuldīga. Abas fabrikas, sērkociņu un adatu, žīdu īpašums”.
Ventas rumba pārsteidz: ne lieliskuma, ne krāšņuma. Vainīgs dzimtenē iemīlētais Pērses ūdenskritums ar klinšu krastiem un troksni, kurā pazaudē pats savu balsi. Ventas krasti Valda acīs “zemi un līdzeni kā vecmeitu plakanās krūtis”. Ūdenskrituma platums mazina augstuma iespaidu.
“Mums jau cita labāka nav,” Valdis secina. “Bezzivju zemē arī vēzis ir branga zivs.” Prasts un bezgaumīgs izrādās zaļumu svētku gājiens pār akmens tiltu, bet to atsver saviesīgais vakars ar Tērbatas un Pēterburgas studentiem
Rendā muižu vesels klēpis: Liel-Renda, Maz-Renda, Jaun-Renda, Kroņu Renda. Rendas mācītājmuižas gleznainā grava atgādina Pērses gravu ar stāviem kaļķakmeņu krastiem un lazdu puduriem.
Šeit sastapts garā možs tautas gara mantu krājējs Reķis, kurš pārzina trīs vietējās valodas, daudz lasījis, tāpēc viņa spriedumi pamatoti un labi apsvērti. Ikkatrs darbs, kas ceļ tautu godā, atrod pie viņa atbalsi.
Sabilē paveras Šveices dabas glezna, no augsta kalna pārredzama plaša ieleja ar mazu glītu pilsētiņu, kas, no kalna negaisiem bīdamās piespiedusies, kalnam. Pilsētā tirgotāji žīdi. Tāpēc atkal ielas šauras un viesnīcā neiedomājami sīksts cepetis.
Kandavas ielas platākas par Sabiles spraugām. Mājas staltākas. Viesnīca arī nabadzīga, cauriem palagiem. Bārddzini nevar atrast, kad viens sadabūts, tas izrādās drēbnieks ar nazi. Abavai pāri akmens tilts. Līdz Tukumam 28 verstis.
Tukums izrādās lielpilsēta, kas mēģina pielaikoties Rīgai. Lepnajā viesnīcā starp smalkiem ēdieniem atrodama arī skābputra, ko ceļinieki bauda pēdējo reizi, lai ar vilcienu trauktos metropoles virzienā. Pilsētas troksnī viens otram pateikdamies un sūtot Kurzemei Dieva svētību, viņi atgriežas ikdienas darbos kā cilvēki, kuri ieskatījušies nepazīstamos tēvijas novados, ļaudīs un daudz, daudz dziļāk paši sevī.
1892. gada augustā “Dienas Lapa”, kurai V. Zālītis piesūtījis rakstus par skolu lietām, lūdz publicēt šī ceļojuma vērojumus. Tie sagrozīti, saīsināti tiek publicēti, sākot ar 179. numuru turpinājumos līdz decembrim, bet jaunais un maz zināmais autors nesaņem ne honorāru, ne prieku par savu nodrukāto vārdu. Lasītājs tā arī neuzzina, kas bija Kurzemes īstenības atspoguļotājs.
“Skolas hronika”
Hronikā Valdis atspoguļojis Rīgas pilsētas savienoto pirmmācības skolu Todlebena bulvārī Nr. 8 notikumus no 1885. līdz 1915. gadam, kurā sākotnēji strādāja skolotāji vācieši un Tērbatas skolotāju seminārā vācu garā izaudzināti latviešu zemnieku dēli, gatavi mainīt uzvārdu no Pērkons uz Donners, no Upītis uz Bahu.
Astoņdesmito gadu beigās sākās pārgrozību, Valda vārdiem, pārkrievināšanas laiks, ko Valdis pārdzīvo sakostiem zobiem, naidā drebēdams pret garā seklajiem krievu karjeristiem, kurus dēvē par salašņām un aziātu parazītiem. Nez vai tā uzdrīkstētos, ja šis darbs būtu tapis laikā, kad 1911. gadā skolas pārzinis V. Zālītis par labi vadītām mācību stundām un vispārējo kārtību skolā saņēma III pakāpes Svētā Staņislava ordeni, kad precīzi izpildīja krievu inspektoru un kuratoru rīkojumus?
No 1891. gada pedagoģisko sēžu protokoli tiek rakstīti krievu valodā. Mācības notiek krievu valodā, ko Valdis pieņem kā varmācību pret cittautu skolēniem. Tautskolu inspektors Fricis Treilands (Brīvzemnieks) pūlas aizgājušo Tērbatas 1. skolotāju semināra beidzēju vietā atrast tikpat krietnus, turklāt labus krievu valodas pratējus, lai būtu īsts latvietis, nevis parastais laipotājs. Krievu garu, ko skolās cenšas ienest krievu inspektori un kuratori, Valdis pārdroši sauc par “krievu smaku”. Vienīgais 1905. gada ieguvums, Valdaprāt, – cittautu bērnu varmācības atcelšana, pārstāt mācības krievu valodā.
Audzināšanas darbu Valdis veic ar milzīgu pacietību, pašaizliedzību, savaldīšanos un negrozību. Skolas darbu vada 25 gadus, kalpojot devīzei: “Kungs un pavēlnieks skolā darbs – visiem visu labā”. Paidagoģiskajās sēdēs izstrādā pašvaldības likumus skolēniem, skolotājiem un vēlāk arī vecākiem. Vairākas reizes gadā kā mācītājs sprediķi teic piemērotas uzrunas skolēniem, lai gaismotu un svaidzinātu pelēko ikdienu.
Šim nolūkam rīko arī skolotājiem satuvināšanās vakarus, visas skolas izgājienus un izbraucienus zaļumos. Periodikā Valdis publicē rakstus par skolu lietām, metas polemikās ar tiem, kuri nepatiesi valkā viņa vadītās skolas vārdu, cīnās par skolotāju algu palielināšanu, izstrādā stundu plānus un mācības programmas, iztirzā grāmatas Sevišķā grāmatu iztirzas komitejā, kurai nav tiesību skolu bibliotēkām ļaut iegādāties grāmatas latviešu valodā. Ar literāru skaudību vēro kollēgas V. Lejnieka (Plūdoņa) sasniegumus literatūrā, kur pats “zvirbuļus vien šaudījis, bet mednis palicis neskarts”.
Skolas hroniku Valdis beidz ar šādiem vārdiem: “Cik sīka radībiņa cilvēks un cik niecīgs viņa spēks, to visgaišāk esmu izjutis smagākos savas dzīves un darba brīžos. Bet kāds spēks sargā un vada viņu un katra cilvēka likteni, to visneapšaubāmāk esmu pieredzējis daudzajos nāves-briesmu un šķietami nenovēršamas bojā ejas mirkļos savā ilgajā mūžā: tas ir tā mūžīgi dzīvā, visvarenā Gara spēks, no kura un ar kuru katrs esam, kas esam.”
1926. gadā Valdim piešķirts V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. Ja kungs un pavēlnieks ir darbs – visiem visu labā –, tad cilvēks augstu novērtēts pie visām varām.
Valda nāves otrajā dienā “Valdības Vēstnesī” Nr. 231 publicēts rīkojums: “Visiem skolu priekšniekiem. Š. g. 10. oktobrī miris pazīstamais jaunatnes rakstnieks un paidagogs, “Staburaga bērnu” autors Valdis Zālītis. Sakarā ar to Izglītības ministrija uzaicina skolas kādā tuvākā darba dienā vienu no pirmām mācības stundām veltīt viņa kā jaunatnes rakstnieka un audzinātāja piemiņai. Rīgā, 1934. gada 11. oktobrī A-2552. Izglītības ministrs L. Adamo-vičs, Skolu departamenta direktors L. Bērziņš.”
