Egīla Ventera “Štābs debesīs” ikvienam izdzīvotājam 0
Vienam no Latvijas noslēpumainākajiem un talantīgākajiem rakstniekiem Egīlam Venteram jaunajā izdevniecībā “EZIS.LV” nupat iznākusi devītā grāmata “Štābs debesīs”, kurā apkopoti septiņi stāsti.
Mīkstos vākos ietērptais sējums ir kompakts un saturiski koncentrēts, piemērots mūsdienu lasīšanas režīma prasībām, kad cilvēki tai objektīvi atvēl arvien mazāk laika.
Ja šo krājumiņu iesāk lasīt, visdrīzāk, izlasa līdz galam vienā vakarā,
veicot intensīvu ceļojumu no pagājušā gadsimta 80. gadiem līdz globālisma pārņemtajām mūsdienām un distopiskajai nākotnei.
Gadu gaitā Egīls Venters izkopis ievērojamu meistarību rakstniecībā
un sevi pierādījis dažādos žanros – gan kriminālžanrā (“Poseidona galva”), gan modernās fantāzijas (“Atlantīda, kāda tā ir”) un arī reālismā, tikai Ventera gadījumā reālismam maz sakara ar piezemētu skatījumu uz sadzīviskām norisēm, psiholoģiskiem konfliktiem, narcistiskām pašatklāsmēm vai vienkāršotiem dzīves aprakstiem.
Rakstniekam ir savs stils un vēstījuma pasniegšanas metode; stāsti izstaro metafiziskus impulsus, proti, runājot par it kā visiem zināmām parādībām un realitātēm,
ar mākslinieciskiem paņēmieniem Venters spēj sasniegt pārlaicīguma kvalitāti,
skatījumu no putna augstumiem. Vismaz man pēc Ventera prozas lasīšanas vienmēr ir tieši šāda īpašā sajūta un pēcgarša. Arī pēc “Štābs debesīs” izlasīšanas.
Autora mājas lapā rakstīšanas metode aprakstīta precīzi: “… septiņi dažādi stāsti pasauli rāda nedaudz ārpus mums zināmās realitātes – kā divreiz eksponēta fotogrāfija vai neskaidrs sapnis.
Šī pasaule ir pilna ar maģiskiem mirkļiem, kas piesātināti ar zvaigžņu gaismu un neredzamām orbītām.
Venters savos darbos nekad necenšas telpu attēlot burtiskā veidā, jo atmiņas vai sajūtas, kurās mēs saglabājam kādu vietu vai notikumu, dažreiz ir daudz interesantākas nekā realitāte.”
Egīla Ventera jaunajos stāstos nelēkā troļļi, nematerializējas pārdroši varoņu sapņi un viņi nepieredz tikšanos ar NLO, bet sastopas ar sajūtu, ka
mūsu dienišķā realitāte noteikti ir kas daudz vairāk par katra cilvēka piezemējumu tai
un ka rainiskais “Ko tu man vari padarīt, aiz manis zvaigznes” ir klātesošs katrā no jaunajiem stāstiem un Egīla Ventera daiļradē kopumā.
Vienlaikus tos piepilda gluži reālistiski un stilistiski izsmalcināti cilvēku gaitu, notikumu un vides apraksti, ko daudzi būmeru paaudzes lasītāji viegli atpazīs.
Tas gan nenozīmē, ka tie nevarētu saistīt arī tā dēvētos mileniāļus, ļaujot vairāk uzzināt par pasauli, kurā dzīvojuši viņu vecāki, kā arī tagadni un distopisko nākotni noslēdzošajos stāstos “Apgāztā māja” un “JĀ”.
Ar autoru esam vienaudži, varbūt tādēļ mana identifikācija ar stāstos aprakstīto vidi un reālijām iespējama tik liela.
Latvijas 80. gadu beigu atmosfēra pirmajā garstāstā “Emulators”, kurā vēstīts par divu jaunu latviešu puišu Naura un Emīla gaitām, ir precīza – tieši tāda, kādu to atceros.
Tā ir piesātināta ar Mihaila Gorbačova ēras detaļām – pilsoņu knapu iztikšanu, bailēm no iesaukuma padomju armijā, aizraušanos ar “Depeche Mode” mūziku, jauniešu instinktīvo protestu pret ik uz soļa sastopamo padomjlaiku absurdu, iluzoriem priekšstatiem par kapitālismu, alkām izrauties brīvībā un nokļūt Rietumos.
Stāsta noslēgumā ietilpīga metafora – liels Kurzemes liedagā atrastais dzintars izrādās fosfora gabals, kas varones rokās uzliesmo un sakropļo viņu uz mūžu. Ilgi gaidītā brīvība atnāk, bet viņa to sagaida kā invalīde ratiņkrēslā.
Totalitārisma kāpurķēdes neatgriezeniski skārušas ikvienu, kam bijis lemts šo laiku pieredzēt.
Trīsdesmit vienā īsnodaļā strukturētais stāsts “Štābs debesīs” ir poētiska un vienlaikus arī teju racionāla rokasgrāmata izdzīvotājiem, refleksija par cilvēka status quo tiem, kas globālo pārmaiņu un digitālās revolūcijas laikā vēlas saglabāt savu patību, savas cilvēciskās būtības krasta līniju.
Šo stāstu caurauž metaforas, un aforistiskā stila dēļ tas atgādina autora “Atlantīdu, kāda tā ir”.
Jāsaka, ka Venters ir retais rakstnieks, kura valodā sadzirdu mūsu laikam raksturīgo īpašo un katram pazīstamo nospriegotību. Pirmais, kurš, manuprāt, to sadzirdēja un ļoti pamanāmi mainīja savu stilu, sākot rakstīt īsiem, ļoti koncentrētiem, reizēm aprautiem teikumiem, ir Alberts Bels triloģijā “Uguns atspīdumi uz olu čaumalām”.
Abu pēdējos darbos valoda ir blīvs – kā īsziņās vai tvitera ierakstos – īstenots laika diktāts.
Viens no metaforiskajiem varoņiem ir čekists Oskars Štrauss stāstā “Drive”, gluži kā pasaules literatūrā pazīstamais “mūžīgais žīds”, kurš pazūd un tad atkal uzrodas. Štrausu nobrauc vilciens, bet pēc daudziem gadiem viņš atgriežas dzīvs, izrādās – tikušas nobrauktas kāju pēdas, un jau citā valstī – brīvajā Latvijā – stāsta varoņa un čekista skatieni satiekas.
“Apgāztā mājā” attēlota antiutopija Ziemassvētku laikā pie lielveikala. Tajā autors izmanto sapņos sastopamo absurdo loģiku, kad daudzas lietas notiek vienlaikus un paralēli – debesīs atskan vareni būkšķi, redzama neparasti spoža zvaigzne, pilsētā ir notumse, telpā viss kājām gaisā, iespējams, ir iestājies pasaules gals, bet cilvēki pat nesaprot, ka varbūt ir miruši, iepirkšanās turpinās, lielveikals piedāvā palīdzību visiem.
Patiesībā jau nekas nebeidzas un orientieri tiek atstāti.
Egīls Venters pasaules galu un dīvaino nolemtību spēj gleznot viegliem, pat gaišiem triepieniem, autora meistarība lasītājam sniedz reibinošu metafiziska pārlaicīguma un vienlaikus arī spēka sajūtu.
Egīls Venters raksta precīzi un laikmetīgi. Tā ir niansēta, idejām apaugļota literatūra, kurā autors savu dzīves redzējumu un fantāziju spēj pārvērst lasītāja pieredzē.
