Monika Zīle: Kārtējā kļūda, rēķinot pedagogu algas 0
“Tiklīdz viņiem izārstē kašķi, tā skrejamais vai garais klepus klāt,” par savām mūždien savārgušajām atvasēm mēdza sacīt manu latgaliskās bērnības māju kaimiņiene. Arī pašai – ja ne mieža grauds iemeties, tad augonis padusē un citas nelaimes, kuru cēlonis, viņasprāt, bija meklējams kādas skauģes raganiskajās izdarībās. Tante kategoriski noraidīja padomus kārtīgi izmēzt māju un ik sestdienu ģimenei labi nomazgāties pirtī – pa kuru laiku berzīsi un kurināsi, ja visiem atkal pumpas?
Uz mata kā mūsu Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM)! Tiklīdz bija pieklusis pērnais skandāls par putrošanos pedagogu algu celšanai nepieciešamās summas aprēķinos un sakasīta trūkstošā nauda, tā jauna jāņu diena ziemas vidū – izrādās, kļūdaino lēsi labojot, gali vienalga nav pareizi sasējušies un būs nepieciešami vēl vairāk nekā divi miljoni eiro. Tos premjere Laimdota Straujuma skolotājiem jau apsolījusi, politiskā tālredzībā novēršot vienu lieku viļņojumu pirmsvēlēšanu ūdeņos. Lietišķi apmierinām vajadzību un ejam uz priekšu. Valdībai pārāk daudz neatliekamu darbu, lai saspringtajā grafikā atrastos “lodziņš” nopietnai IZM darbības izvērtēšanai. Turklāt maza jēga ķerties klāt. Jo nav zināms, kāda politiskā spēka izvirzītais nomainīs šobrīd ministres amatam “Vienotības” deleģēto Inu Druvieti. Būdama laba profesionāle, viņa godīgi pieskatīs ikdienas problēmu lauciņu, gluži pašsaprotami nepievēršoties aizaugušajām atmatām IZM un nākotnes līdumiem ne tik.
Realitāti un vadības iespējas saprotot, IZM sakarā vienalga gribas jautāt: nu, ļautiņi mīļie, cik tad var?! Kārtējā kļūda pedagogu algām nepieciešamajā ciparā ir kaut kas daudz nopietnāks par cilvēciski saprotamu misēkli. Tā apstiprina hronisku galvas kaiti un, būdama gluži ikdienišķa suņanagla ministrijas cirksnī, atkal dod iemeslu apbrīnot Latvijas skolotāju pašaizliedzību un pienākuma apziņu. Grūti iedomāties vēl kādu civilizētu valsti, kur pedagogi mācību gadu uzsāktu pilnīgā neziņā par savu algu. Pie mums tas diemžēl kļuvis par tradīciju, kuras apstākļos skolotājiem savi audzēkņi jāmotivē labi mācīties un pašiem arī jāspēj iet līdzi laikam. Tikmēr IZM saime vai ik gadu publisko jaunus skolotāju algu aprēķina principus, kas dīvainā kārtā atkal izrādās divnieka vērts grūtgalvja mājasdarbs. Nu ministrija tērēs 145 tūkstošus eiro pedagogu algu pētīšanai (?!). Iespējams, tā ir netieša atzīšanās, ka līdz šim skolotāju darba samaksas jautājums risināts pa roku galam.
Katram Vaļņu ielas stūra nama ēkā ienākušajam izglītības lēņa pārzinim allaž bijis savs redzējums uz jomu, pārmaiņu vajadzības sprediķis un sludinātās reformas veikt griboša komanda līdzi. Nereti izrādās, ka gribēt vēl nenozīmē prast un spēt. Palūkojoties uz lielākām un mazākām jezgām IZM pēdējos desmit gados, pašu ministriju tā vien gribas salīdzināt ar nejaušu garāmgājēju audzinātu bērnu. Gluži Mauglis, paldies Dieviņam, nav, bet vienalga kļūst mazliet neomulīgi, šādu būtni iztēlojamies pie Latvijas izglītības kuģa stūres.
