Egils Līcītis: Latvijas iekšlietu ministra maigā vara 18
Iekšlietu ministra amats nepaģēr tramdīt cilvēkus ar solījumiem par paradīzi kā vietu, kuru derētu reiz apciemot un ēst pie visiem galdiem. Tā ir premjera vadlīnija – kā viņš ar rīta gaismu atver acis, tā par pirmo pienākumu uztver iekšā stūķēšanu vēlētājiem, sak, manas partijas vadībā jūs sasniegsiet Ēdenes dārzus, kur mūžīgi ir augļi un paēna un cienā ar putna pienu.
No iekšlietu ministra sagaidām, ka varam uztaustīt cietu pamatu zem kājām un drošības sajūtu, ka kādudien augstas bīstamības pakāpē mūs visus neparauj uz elli.
Bez šaubām, šīs amatpersonas darbības svarīga komponente ir gādāt, lai pogainie ir labi atalgoti un līdz zobiem bruņoti, kā štiki nodrošinot kārtību visā zemē un lai neviens laupītājs burlaks nepaceļ roku pret cita dzīvību, mantu un īpašumu.
Taču tas nav viss. Īt īpaši pašreiz, imigrācijas un drošības krīzes sarežģītos saasinājumos, Eiropas valdībās iekšlietu ministram jākļūst tik visspēcīgam kā elefantam, un tīri automātiski viņš paceļas otrā ievērojamākā stāvoklī aiz premjerministra. No viņa prasa dot vērtējumu valsts iekšējās drošības stāvoklim un stingrus politiskus paziņojumus kā pieņemtās līnijas oficiālus iztulkojumus.
Iekšlietu ministrs valdībā tagad ir smagā artilērija. Slovāku amatvīrs Roberts Kaliņaks nodārdējis, ka Briselē uzlikšot veto jebkādiem jautājumiem, kas skar iebraucēju kvotas, jo tas ir tieši vērsts pret bēgļiem un nekādā veidā neatrisina krīzi.
Iekšlietu ministrs tagad nedrīkst norobežoties piesardzīgā klusuciešanā. Viņam jārunā basā, nevis jāpīkst soprāniņā – kā Lielbritānijas ministre Terēza Meja dobji izteikusies, ka migrācijas bums neatbilst nacionālajām interesēm un pārāk straujš imigrācijas pieaugums kaitēšot sabiedrībai.
Šai nestundā iekšlietu ministram jāturas kā azbesta vecim. Jā, vai Augusts Brigmanis nav lietojams par iekšlietu ministru, kad bijis ass kā bārdas pucnazis – bēgļiem jāpastāsta par Latvijas bargajām ziemām un zemajiem pabalstiem. No iedzīvotājiem 70 procenti un “personīgi es bēgļus negribu šeit redzēt”.
Ja kāds vēl nav ievērojis, apstākļos, kad Krievija lien un lien otram virsū, it īpaši pierobežas valstis ir ievilktas hibrīdkarā, un tas divkāršo iekšlietu ministra atbildību – piemēram, likt aizvērt žaunas melīgas propagandas iepotēšanai.
Vai būtu iedomājama zeme, kurā ar vāji slēptu nolūku iekļūst caurbraucēji, pieliek trepes, netraucēti pārlec pār NATO karabāzes sētu un pēc pāris nedēļām arestantu telpās vis neizskatās pēc nopērtiem krančiem, bet notikušo pasludina par kultūrpolitisku akciju, pēc tam brīvsolī zirgodamies dodas savās gaitās?
Vai iedomājama policijas bezpalīdzība, kad citā “kultūrpolitiskā akcijā” Ministru kabineta ēkas priekšā cilvēki treniņtērpos izvazā un salauzī fotoizstādi ar liecībām par Maidanu Kijevā un aiziet, bezbēdu svilpodami – nevis tūlīt tiek uzdurti uz dakšiņas, kā notiktu zemē, kur valsts drošība ir prioritāra.
Kad visiem spēkiem strādā, lai nosistu latviešu pašapziņu pēc iespējas zemu, kad pielikti degļi, lai aizsviltos, ir svarīgi, ka cilvēki justu – nav tā, ka valdība tam visam nekā nedara pretī. U – ū! Ko paziņo stabilizators Latvijas iekšlietu ministrs: zaķi ziemā apgrauž augļu kociņus. Vai, cik slikti!
