Uldis Šmits: Stabilitātes šķietamība 2
“Demokratūra” – valsts, kur pastāv demokrātijai raksturīgas procedūras, piemēram, vēlēšanas, tomēr lēmumus pieņem ļoti šaurā lokā vai vienpersoniski.
Lielākais gadumijas politiskais pārsteigums nāca no valsts, no kuras to neviens – šoreiz var sacīt “neviens” burtiskā nozīmē – negaidīja. Šis pārsteigums bija Irānas Islāma Republikā uzliesmojusī tautas sacelšanās.
Mūsu priekšstati par norisēm noslēgtu sabiedrību dziļumos ir ārkārtīgi ierobežoti, tāpēc brīdis, kad, klasiķa vārdiem, no dzirksteles iedegsies liesma, nav paredzams. To spēj uzšķilt gluži nepolitisku apstākļu sakritība. Irānas gadījumā, kā ar atpakaļejošu datumu spriež teokrātijas lietās specializējušies analītiķi, protesta garu veicināja gan novembra vidū kurdu apdzīvotajā reģionā notikusī zemestrīce (apmēram pustūkstotis bojāgājušo) un valdības nespēja vai nevēlēšanās sniegt pienācīgu palīdzību posta piemeklētajiem, gan plānotais pārtikas preču un degvielas cenu kāpums, gan sociālo pabalstu daļēja apcirpšana. Irāņi, jo īpaši dumpīgā jaunatne, labi saprot, ka Teherāna šķiež milzum daudz līdzekļu šiītu teokrātijas ģeopolitisko ambīciju uzturēšanai un kariem Sīrijā un Jemenā, bet pašu pilsoņu elementārās vajadzības vadoņi uzskata par mazāk svarīgām.
Pret Irānu vērsto sankciju atcelšana 2015. gadā (apmaiņā pret kodol-programmas pakļaušanu starptautiskai kontrolei) it kā rada nosacījumus ekonomikas kāpumam, taču cerētais plašu tautas slāņu dzīves līmeņa uzlabojums izpalika. Tāpat kā vairākas “mēreni progresīva” valsts prezidenta Hasana Ruhani solītās reformas. Islāma Republikas politiku pamatlīnijās galu galā nosaka nevis viņš vai parlaments, bet garīdzniecības augstākās aprindas ar ajatollu Hamenei priekšgalā. Zināmā mērā Irānu var dēvēt par “demokratūru”, kur pastāv demokrātijai raksturīgas procedūras, teiksim, vēlēšanas. Vai institūcijas, tomēr to lēmumu “pareizība” (proti, kādiem tiem jābūt) tiek izšķirta ļoti šaurā lokā vai vienpersoniski. Irānas garīgajiem vadoņiem tādas tiesības piešķir Islāma Republikas konstitūcija. Citviet varu ieguvušās vai uzurpējušās aprindas īsteno minētās tiesības neformāli un pretrunā ar konstitūciju.
Katrā ziņā Irānas režīms daudziem, tajā skaitā Eiropā, likās stabils. Ar sabiedrību, kas konsolidējusies un atbalsta – ko padarīsi – varas obskurantismu un agresivitāti. Tāpēc notikušais bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Rietumi, izņemot oficiālo Vašingtonu, izteicās pārāk novēloti. Satrauktās “demokratūras” pauda savu nostāju diezgan atturīgi.
Viens no retajiem un viens no pirmajiem bija Krievijas Federācijas padomes ārlietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs (RIA “Novosti”): “Protams, Irānas protestos ārējais faktors ir klātesošs, kaut gan pagaidām nav dominējošs. Domāju, protesta vilnis drīzumā noklusīs, nekādas revolūcijas nebūs. Tomēr “spēku demonstrācija” ir notikusi. Teherānai jāsaglabā piesardzība, apzinoties, ka ietekmīgi pasaules spēki ir ieinteresēti tajā, lai “arābu pavasaris” turpinātos ar “persiešu pavasari”. Ja ne tagad un ne rīt, tad parīt.”
Jāpiebilst – pārmaiņās Irānā neieinteresēto ir vairāk nekā patiesi ieinteresēto (ierasto biznesu atsākt gribošās Eiropas lielvalstis tādas nav nepavisam), tomēr nākotni noteiks irāņu jaunā paaudze, kurai ir visas iespējas un, škiet, arī griba dzīvot mūsdienīgā sabiedrībā. To varam attiecināt ne vien uz attālām, bet arī pavisam tuvām valstīm. Atliek jautājums, vai būsim sagatavoti tam, kas notiks. Varbūt jau rīt.
