Stabila kartupeļu raža bioloģiskajā saimniekošanā 0
Pieprasījums pēc bioloģiski audzētiem kartupeļiem pieaug ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā. Šobrīd gan liekas, ka lielāku nozīmi bioloģiskajai produkcijai piešķir nevis tirgū, bet tieši kartupeļu pārstrādē. Uzņēmums “Aloja Starkelsen” kļuvis par vienu no pasaulē vadošajiem bioloģiskās kartupeļu cietes ražotājiem un bioloģisko cieti ražo tikai no bioloģiskajās saimniecībās audzētiem kartupeļiem. Arī kartupeļu čipsu ražošanas uzņēmums “Latfood” meklē iespējas, kā izejvielās izmantot bioloģiskajās saimniecībās izaudzētos bumbuļus.
Priekšplānā noteiktas šķirņu īpašības
Tomēr kartupeļu audzēšana bioloģiskajos laukos prasa īpašu izpratni. Vispirms jādomā, kā nodrošināt patērētājam tīkamu un atbilstošu produkciju, tātad vērā tiek ņemtas noteiktas īpašības kartupeļu bumbuļiem, kas piemīt konkrētām šķirnēm. Nozīmīga ir mizas krāsa, bumbuļu forma, mīkstuma krāsa, miltainība pēc kartupeļu vārīšanas. Pārstrādes procesos svarīgs ir arī atbilstošs cietes un sausnas daudzums bumbuļos, dažādu cukuru attiecība un citas bioķīmiskās īpatnības. Tirgus pircējam un arī pārstrādātājam pārsvarā ir skaidrs, kuras konkrētās kartupeļu šķirnes atbilst viņu prasībām. Bet kartupeļu audzētājam arī ir vēlmes, īpaši bioloģiskajās saimniecībās, lai kartupeļu šķirnes nodrošina ekonomiski izdevīgas un pietiekami augstas ražas, lai dažādas slimības un kaitēkļi nebojātu bumbuļus. Diemžēl ne vienmēr kartupeļu šķirnes ar noteiktām un pieprasītām kvalitātes īpašībām labi padodas un aug saimniecību laukos, īpaši, ja netiek lietoti pesticīdi un ķīmiski ražotais mēslojums. Kā zināms, bioloģiskās saimniekošanas priekšnosacījumos ir noteikts, ka ķīmiski ražoti pesticīdi un minerālmēsli nav pieļaujami ražošanā. Parasti bioloģiskajos laukos kartupeļu ražas līmenis vidēji ir par 20–50% zemāks nekā konvencionālās vai integrētās saimniekošanas laukos.
Svarīgi iegūt augstākas ražas
Pētījumos noskaidrots, ka bioloģiskās saimniekošanas veidam labāk piemērotas šķirnes, kas efektīvāk izmanto augsnē pieejamās barības vielas. Vispirms to var novērtēt pēc tā, cik ātri kartupeļu augi veido dīgstus un kāda ir kartupeļu cera attīstība. Jo ātrāk kartupeļu laksti nosedz augsni un veido kuplāku ceru, jo labāki nosacījumi jaunās bumbuļu ražas veidošanai. Te gan jāpiebilst, ka pārmērīgs slāpekļa mēslojums (kūtsmēsli vai virca) var veicināt ļoti garu un lielu lakstu augšanu, bet nav garants augstai ražai, jo pagarinās lakstu veidošanās periods un aizkavējas bumbuļu veidošanās. Turklāt kuplie laksti ir ļoti pievilcīgi lakstu puves izplatībai, kas var saīsināt intervālu, kad augā noris fotosintēze un veidojas jaunās ražas bumbuļi.
Protams, svarīgi, lai jaunās šķirnes būtu izturīgas pret slimībām un kaitēkļiem, īpaši lakstu puvi (Phytophthora infestans (Mont) de Bary) un rizoktoniju (Rhyzoctonia solani Kuhn). Tomēr dažādos pētījumos gan Eiropā, gan Latvijā konstatēts, ka bioloģiskajos laukos lielākas ražas var iegūt, audzējot šķirnes ar īsāku veģetācijas periodu un relatīvi vājāku izturību pret lakstu puvi, tātad agrīnākas, nevis audzējot vēlākas šķirnes ar salīdzinoši augstu izturību pret lakstu puvi
Kartupeļu ražības līmeni ļoti ietekmē ne tikai augsne un barības vielu nodrošinājums tajā, bet arī laika apstākļi veģetācijas periodā. Īpaši to var novērot bioloģiskajos audzēšanas apstākļos. Bioloģiskajos laukos augsne var būt bagāta ar trūdvielām, bet augiem pieejamās barības vielas sadalīšanās procesos veidojas visā veģetācijas periodā. Tomēr kartupeļu augam vairāk barības vielu nepieciešams lakstu un bumbuļu veidošanās laikā, taču ne vienmēr tieši tad mikrobioloģiskie sadalīšanās procesi augsnē darbojas pietiekami strauji. Ja kartupeļu auga sakņu sistēma ir vairāk attīstīta, tad augs spēj maksimāli izmantot pieejamās barības vielas.
Auga attīstības īpatnības, ieskaitot sakņu sistēmas attīstību, galvenokārt nosaka kartupeļu šķirne. Tāpēc kā viena no nozīmīgākajām pazīmēm jaunajām šķirnēm izvirzās ražas stabilitāte jeb spēja piemēroties dažādiem audzēšanas apstākļiem. Svarīga ir arī citu pieprasītu kvalitatīvu pazīmju izpausmes stabilitāte – cietes daudzums, vārītu bumbuļu miltainība, vitamīnu, reducējošo cukuru daudzums u. c. Pazīmju stabilitātes vērtējumam šķirņu jeb genotipu grupa jāpārbauda iespējami daudzos un dažādos augšanas apstākļos.
Šķirņu piemērotība bioloģiskai audzēšanai
Priekuļos jau vairākus gadus kartupeļu selekcijas programmā iekļauta jauno šķirņu piemērotības pārbaude audzēšanai bioloģiskajā saimniekošanas sistēmā. Pārbaudēs iekļauti arī tādi perspektīvie selekcijas kloni, kuru kvalitatīvās pazīmes atbilst patērētāju prasībām. Lai izvērtētu kartupeļu šķirņu un perspektīvo selekcijas klonu ražas stabilitāti, veikti izmēģinājumi gan bioloģiskajos, gan integrētajos laukos Priekuļos un Stendē trīs gadu periodā. Tas nozīmē, ka kartupeļu šķirnes auga dažādos reģionos Latvijā, kā arī nodrošinājums ar barības vielām bija gan augsts, gan arī salīdzinoši zems vai grūtāk pieejams. Savu ietekmi uz audzēšanas apstākļiem atstāja arī atšķirīgie meteoroloģiskie apstākļi katrā pētījuma gadā. Pētījumā iekļautas sešas dažāda agrīnuma kartupeļu šķirnes un četri perspektīvi kartupeļu selekcijas kloni. Izvērtējot pētījumu rezultātus, konstatēts, ka vidējā raža integrētajos laukos bija apmēram par 60% augstāka nekā bioloģiskajos laukos.
Vidēji ražīgā šķirne ‘Prelma’ astoņas reizes ierindojās pirmajās vietās, klons S 01073-5 sešas reizes ierindojās vērtējuma rangu augšgalā, bet šķirne ar vidēji zemāko ražu ‘Gundega’ sešas reizes iekļuva ranga apakšējās vietās. Kopumā redzama tendence, ka bioloģiskajos laukos lielāka raža konstatēta agrīnākajām šķirnēm. Pētījumos kartupeļu šķirņu ražas stabilitāte tika vērtēta, izmantojot statistiskās apstrādes rādītāju – regresijas koeficientu, kas raksturo genotipa ražas izmaiņas atkarībā no augšanas vides izmaiņām. Šķirnei ‘Prelma’ un perspektīvajam klonam S 01073-5 noteiktie regresijas koeficienti bija būtiski zemāki par viens (b1<1). Tas nozīmē, ka abiem genotipiem piemīt laba piemērošanās spēja sliktākiem audzēšanas apstākļiem un to raža ir pietiekami augsta un stabila arī bioloģiskās saimniekošanas apstākļos. Pārējām šķirnēm un kloniem regresijas koeficients būtiski neatšķīrās no viens (b1=1), tātad to pielāgošanās spēja ir vidēja un ražas līmenis bija diezgan atkarīgs no audzēšanas vides un nebija tik stabils.
Pateicoties selekcijas darbam, pārbaudēm un reģistrēšanai pieteiktas šķirnes – S 01073-5 (‘Rigonda’) un 2000-49.82 (‘Jogla’). Viena no tām – S 01073-5 – pētījumos parādījusi labu spēju pielāgoties bioloģiskās saimniekošanas apstākļiem un veidot pietiekami augstu un stabilu ražu. Otrai perspektīvajai šķirnei raksturīgs liels cietes daudzums bumbuļos, un tā būs piemērota pārstrādei cietē.
Kartupeļu ražu nosaka ļoti daudz faktoru: augsne, pieejamās barības vielas, pieejamais mitrums, siltums, slimību, kaitēkļu un nezāļu izplatība, kā arī citi, kas ir mazāk nozīmīgi. Tomēr viens no galvenajiem faktoriem ir šķirnes īpatnības, tās ģenētiskais kods. Tieši tas mijiedarbībā ar vides jeb augšanas apstākļiem nodrošina kartupeļu ražas stabilitāti.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
