SS šefa dienasgrāmata uzrodas Krievijā 7
Krievijas Aizsardzības ministrijas arhīvā Piemaskavas Podoļskā atradušās par pazaudētām uzskatītās nacistiskās Vācijas SS reihsfīrera Heinriha Himlera dienasgrāmatas. Kopš augusta to fragmentus turpinājumos sācis publicēt Vācijas izdevums “Bild”.
No jauna atrastās Himlera dienasgrāmatas jeb “kalendāri”, kas nonākuši Vācijas vēsturnieku rokās, ir datētas ar 1938., 1943. un 1944. gadu. To apjoms ir vairāk nekā tūkstotis lappušu mašīnrakstā. Himlers pedantiskā precizitātē atzīmēja savu ikdienu: kur, kad devies, ko darījis, ko teicis. Vēsturnieki norāda, ka no nacistu “spices” vēl tikai propagandas ministrs Jozefs Gēbelss vairāk nekā 20 gadu garumā fiksējis savas dienu gaitas. Tagad šos pierakstus varēs salīdzināt ar Himlera dienasgrāmatu. Viņa darbadiena bijusi ļoti piesātināta un izplānota pa minūtēm – tikai laikā no 1943. līdz 1944. gadam vien SS reihsfīrers noturējis vairāk nekā 1600 lietišķu tikšanos. Kā persona, kas lielā mērā atbildēja par iekšējo drošību, masveida represiju aparātu un koncentrācijas nometņu sistēmu nacistu valstī, Himlers cēlās agri; regulāri tikās ar citām valsts vadības amatpersonām, armijas, SS un “Gestapo” slepenpolicijas virsniekiem. Maltītes ieturēt viņam paticis Buhenvaldes koncentrācijas nometnes SS virsnieku klubā. Vīrs, kuru uzskata par vainojamu aptuveni sešu miljonu cilvēku slepkavībās nacistiskajās koncentrācijas nometnēs, personīgi gan nevienu nenogalināja. “Viņam to nevajadzēja darīt. Viņa slepkavošanas rīki bija telefons, piezīmju grāmatiņa un sarunas ar padotajiem,” raksta “Die Welt”. To demonstrē arī dienasgrāmata. Pēc masāžas seansa pie sava personīgā ārsta viņš varēja mierīgi dot pavēli nošaut desmit poļu gūstekņus vai arī iegādāties Aušvicas (Osvencimas) koncentrācijas nometnei sargsuņus, “kas spētu saplosīt gabalos ikvienu, izņemot apsargus”. Šo faktu par Himleru un suņiem, jau 1946. gadā liecībās aprakstīja Aušvicas komandants Rūdolfs Hess, kurš minējis Himlera vēlmi, lai sargsuņi tiktu apmācīti uzskatīt gūstekņus par ganāmu lopu baru un izslēgtu bēgšanas iespēju.
“Heinrihs Himlers bija monstrs, pilns pretrunu. No vienas puses, viņš bija kā nejūtīga mašīna, kas plānoja holokaustu, pauzēs starp citiem darbiem deva pavēles izpildīt nāvessodus, bet, no otras puses, liekulīgi klapatoja par SS elites pārstāvjiem un bija priekšzīmīgs ģimenes cilvēks,” avīzei “Bild” komentējis Himlera biogrāfijas pētnieks un Krievijas arhīvos glabāto trofeju dokumentu digitalizācijas projekta vadītājs Matiass Ūls. Viņš varējis personīgi uzraudzīt gāzes kameru iekārtu uzstādīšanu koncentrācijas nometnēs, bet neaizmirsa regulāri divreiz nedēļā piezvanīt mīļajai meitai Gudrunai, sauktai Pipī, un sievai Margarētai. Tuvāk kara beigām dienasgrāmatā biežāk parādās ieraksts par došanos “inspekcijā” uz Berlīni. Tas nozīmēja tikšanos ar “paralēlo ģimeni” – ar krietni jaunāko sekretāri Hedvigu Pothastu, sauktu par Zaķīti. No mīļākās Himleram bija divi, attiecīgi 1942. un 1944. gadā dzimuši bērni. Brīvajos brīžos SS vadītājam labpaticis raudzīties zvaigznēs, spēlēt kārtis vai bavāriešu kērlinga paveidu “aisštoku”. Pēc plkst. 22 skatītas dažādas filmas.
Himlera dienasgrāmata Krievijā nonāca Otrā pasaules kara beigās līdzīgi citiem Vācijas arhīvu dokumentiem, kurus konfiscēja un vagonos izveda uz PSRS. Līdz šim bija zināmi un daļēji publicēti vien atsevišķi Himlera dienu kalendāra fragmenti no 1935., 1937., 1939., 1940. – 1942. gada. Krievijā Himlera dienasgrāmatas neglabājās vienkopus – tās bija pa lapām izmētātas dažādās dokumentu mapēs, turklāt dažādos arhīvos. Par īpaši interesantu uzskatītā Otrā pasaules kara beigu daļa, izrādās, slēpusies Krievijas Aizsardzības ministrijas arhīvā, kamēr ar kara sākumu datētie dienasgaitu pieraksti jau agrāk atrasti Krievijas Valsts kara arhīvā. Ar dienasgrāmatu sakārtošanu nodarbojas Vācu vēsturiskā institūta Maskavā speciālisti. Plānots, ka dienasgrāmata ar komentāriem tiks izdota 2017. gadā. Krievijas arhīvos glabāto nacistu trofeju dokumentu krājuma digitalizācijas programma aizsākta 2011. gadā, un tai jābeidzas 2018. gadā. Darbus pilnībā finansē Vācija.
Laikraksts “Die Welt” norāda, ka atradums Podoļskā nemaina priekšstatus par nacisma būtību un Himlera personību, taču tas parāda, kāda līmeņa vēstures avoti arī 71 gadu pēc kara beigām slēpjas Krievijā glabātajos trofeju arhīvos. To saturu labākajā gadījumā zina vien daži krievu arhivāri. “Die Welt” uzsver, ka, piemēram, joprojām nav “uzpeldējuši” ne Hermaņa Gēringa, ne “Gestapo” slepenpolicijas šefa Reinharda Heidriha personīgie dokumenti. Nav arī SS deportāciju speciālista Ādolfa Eirhmaņa ziņojumu. Tiek baumots, ka Krievijas slepenajās dokumentu glabātavās atrodas Reihskancelejas pagalmā celtā Hitlera bunkura oriģinālā dokumentācija – neviens pētnieks to nav redzējis. Nav izslēgts, ka daļa nosaukto vēsturisko liecību sadega 1945. gada aprīlī, PSRS armijai ieņemot Berlīni. Vairāk ticams ir pirmais variants.
UZZIŅA
Heinrihs Himlers (1900 – 1945) pildīja SS reihsfīrera pienākumus no 1929. līdz 1945. gadam. Sākotnēji SS bija Ādolfa Hitlera Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas apsardzes dienests, taču pēc Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā tās pilnvaras paplašinājās un SS faktiski bija kā valsts valstī. Himlers bija viena no nacistu elites ietekmīgākajam personībām un viens no holokausta un masu iznīcināšanas sistēmas koncentrācijas nometnēs radītājiem. Kara beigās mēģināja sākt slepenas pamiera sarunas ar sabiedrotajiem. 1945. gada 20. maijā Ziemeļvācijā krita britu gūstā. Trīs dienas vēlāk izdarīja pašnāvību, pārkožot ciankālija ampulu.
