Šreka slimība – akromegālija 0
Goliāts no Bībeles un Šreks no multfilmas ir ļoti līdzīgi – abi ir milži. Ārsti spriež, ka abi ir arī bēdubrāļi – tā izskatās akromegālijas pacienti.
Atbilde vecās fotogrāfijās
Akromegālija ir smaga, hroniska un progresējoša slimība, kam raksturīga pastiprināta augšanas hormona veidošanās, izraisot neproporcionālu skeleta, iekšējo orgānu un audu attīstību un metabolisma traucējumus.
Nav simptomu, kas būtu raksturīgi tikai šai slimībai. Vizuāli tas ir cilvēks ar lielu augumu, degunu, zodu, plaukstām, pēdām, izteiktiem uzacu lokiem, biezu ādu un rupju balsi. Izmaiņas ķermeņa uzbūvē notiek ļoti lēni daudzu gadu garumā, tādēļ pie tām pierod un neuzskata par kaut ko neparastu.
Latvijas Endokrinologu asociācijas priekšsēdētāja Ilze Konrāde uzsver, ka ārējās pazīmes var pamanīt, gan salīdzinot dažādu gadu fotogrāfijas, gan pamanot, ka gredzens kļuvis par šauru vai nepieciešami arvien lielāki apavi… Akcentētas lūpas, izspīlēti uzacu pauguri, uz priekšu izvirzīts apakšžoklis, deguna un ausu palielināšanās, atstarpju rašanās starp zobiem, biezāka āda un rupjāka balss akromegālijas pacientu padara šķietami vecāku, bet sievieti vidējos gados – vīrišķīgāku. Laiks no pirmajiem simptomiem līdz slimības diagnozei ir vidēji 6 – 12 gadi. Pārsvarā tie ir cilvēki ap 40 – 45 gadiem.
Klīnikas “Gaiļezers” Endokrinoloģijas nodaļas endokrinologs Ingvars Rasa skaidro, ka, piemēram, ja pusaudzim kaulos nav slēgušās augšanas zonas un augums ir proporcionāls, šajā gadījumā runa ir par gigantismu, nevis akromegāliju. Ja šīs zonas ir jau slēgušā, bet izmaiņas skrimšļos, kaulos, visos orgānos un sistēmās turpinās, tad tas pamanāms ne tikai garumā, bet arī platumā!
Izraisa audzējs
P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītājs profesors Valdis Pīrāgs piebilst, ka akromegālija ir reta slimība, ko nav viegli diagnosticēt, tādēļ to atklāj novēloti. Gandrīz 99 % gadījumu saslimstības iemesls ir hipofīzes audzējs, pārējie varianti tiešām ir ļoti reti.
– Bieži ārstē paaugstinātu asinsspiedienu, cukura diabētu, locītavu deformācijas, vairogdziedzera mezglus, bet neiedomājas, ka patiesais iemesls tomēr ir cits, – atzīst P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe Inga Balcere.
Lai arī slimības pazīmes iespējams pamanīt, analizējot pacienta izskata izmaiņas vairāku gadu griezumā, precīzai diagnostikai nepieciešamas hormonu analīzes un hipofīzes magnētiskās rezonanses izmeklējums.
Savlaicīgi atklājot akromegāliju agrīnā stadijā un lietojot atbilstošu terapiju, lielākā daļa simptomu var mazināties vai izzust. I. Rasa skaidro, ka ārstēšanas efektivitāte atkarīga no daudziem faktoriem, tostarp no blakus saslimšanām, kā arī no organisms reakcijas.
Ir vairākas ārstēšanas iespējas: ķirurģiskā, medikamentozā un staru terapija. Terapijas galvenais mērķis ir augšanas hormona un insulīnam līdzīgā augšanas faktora normalizēšana asinīs, lai novērstu akromegālijas radītās komplikācijas. Tā var samazināt arī paaugstināto mirstību, jo, piemēram, akromegālijas pacientiem pēc 55 gadu vecuma ir pat 13 – 15 reizes lielāks kolorektālā jeb zarnu audzēja risks. Par akromegāliju neliekoties ne zinis, 2 – 4 reizes palielinās mirstība no kardiovaskulārajām slimībām. Statistika ir biedējoša – 80 % neārstētu akromegālijas pacientu mirst šo veselības problēmu dēļ, nesasniedzot pat 60 gadus!
Pacientam nav jābūt ārstam, taču I. Rasa katru mudina sekot savā organismā notiekošajām izmaiņām un šaubu gadījumos konsultēties ar ģimenes ārstu vai endokrinologu.
