Sprūdžs: kā dabūt reģionālo attīstību 0
“Latvijas Avīzē” viesojās vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (ZRP). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. Ministrs stāstīja par ministrijas jaunumiem.
V. Krustiņš: – Ministr, no reģioniem ziņo par cīniņiem ap slimnīcu finansēšanu. Jautājumu nerisinot, slimnīcu atbilde ir neslēgt līgumus, pat pārtraukt slimnieku apkopšanu – kā tas vērtējams?
E. Sprūdžs: – Reģionālā attīstība tik tiešām ir horizontāle, kur man kā ministram regulāri jāsadarbojas ar citiem ministriem…
– … un jāaizstāv vietējo cilvēku intereses.
– Jā, jautājums ir par to, kā sakārtosim veselības aprūpi. Cik liela būs reģionu un pašvaldību un cik liela valdības teikšana – par to esmu diskutējis ar veselības nozares profesionāļiem. Jūsu minētā problēma, kopš notiek budžeta līdzekļu konsolidācija, katru gadu nokļūst valdības darba kārtībā. Esmu pārliecināts, ka arī šajā reizē valdība tiks galā un nevienu slimnīcu neslēgs.
– Kāpēc strīdi notiek, kāpēc cilvēki ir sašutuši? Vai tad nevar pateikt – valdība dos naudu vai nedos?
– Tā nevar skatīt jautājumu, jo slimnīcas nav cauri maisi, kuros bērt naudu. Jāsaprot, kāpēc un kam dot, kāds ir līdzsvars starp ambulatoriem un stacionāriem pakalpojumiem, kāda būs ģimenes ārstu loma.
– Gribat teikt, ka 20 gadu laikā neesam atskārtuši, kā un kam notikt veselības aizsardzības sistēmā – it īpaši, ja Circenes kundze jau otrreiz ir ministres krēslā? Jūs tikai “cenšaties saprast”?
– Paga, paga, bet es taču neesmu ministre Circene!
– Bet ir taču laiks ko darīt! Vai jūsu ZRP to nesolīja?
– Par veselības nozari neko konkrētu nerunājām, visās jomās nevar kļūt par labu dārznieku.
– Jūs negribat būt par labu dārznieku veselībā?
– Nevar reformēt visu vienlaikus, un veselības jautājumu atrisināšana šodien nav mana prioritāte nr. 1.
– Kā veselība var nebūt prioritāte? Cilvēki grib dzīvot!
E. Līcītis: – Partijas priekšsēdētājs dakteris Zatlers varbūt nemaz nepiekristu tādai biedra Sprūdža nostādnei!
– Zatlera kungs ir Saeimas frakcijas vadītājs, viņš spēj ietekmēt situāciju ar viņa rīcībā esošiem līdzekļiem. Arī manā darba kārtībā ir veselības jautājumu risināšana, bet ne tādā līmenī kā, piemēram, reģionu lomas stiprināšana, attīstība un uzņēmējdarbības veicināšana.
V. Krustiņš: – Vai reģioni ir savrupa sistēma, kur neieklausās, kad cilvēki sauc pēc nodrošinātas medicīniskās palīdzības? Kam lielās reformas, ja nerisina elementārāko?
– Šie ir pavisam konkrēti jautājumi Circenes kundzei. Es nepretendēju arī uz premjera lomu.
– Kā valdības un savas partijas pārstāvis jūs arī nevarat sēdēt reģionālajā “cietoksnī”, ne par ko citu neliekoties ne zinis. Tāpēc uzdodam šos jautājumus, lai cilvēki zinātu, ko viņiem no ministra gaidīt.
E. Līcītis: – Pašvaldību vadītāji teikuši, ka tieši jūs, pašvaldību ministru, gribētu redzēt kā savu interešu un vajadzību pārstāvi valdībā!
– Jā, tā arī ir, bet žēl, ka jūsu izpratne, kā strādā valsts pārvalde, ir diezgan švaka. Visi ministri taču neatbild par pilnīgi visu!
V. Krustiņš: – Valdība atbild, un jūs esat valdības loceklis.
– Lai kaut ko reāli izdarītu, jābūt darba dalīšanai, un manos pienākumos nav piedāvāt kardinālas reformas veselības jomā.
– Nu lai publika spriež par jūsu loģiku. Ko teiksiet par referendumu? Kā to sagaidāt un kas jādara pēc tam?
– Kas ir svarīgs iedzīvotājiem reģionos un kas šķiet svarīgs, sēžot Rīgā? Man liekas, ka diskusija jāvirza uz būtisko, un jautājums nr. 1 ir nodarbinātība. Tā ir atslēga, lai laukos saglabātos cilvēki, lai lauki būtu apdzīvoti. Par referendumu jau izteikušies visi. Arī es 18. februārī iešu, piedalīšos un balsošu pret otru valsts valodu. Bet jūs vaicājāt – kas būs pēc tam?
Ja būsim stipri, ja būs spēcīgi uzņēmēji un izglītoti cilvēki, būs mazāk problēmu ar referendumiem un citām lietām, ar ko mēģinām cīnīties. No šāda viedokļa raugoties, jāsecina, ka līdz šim reģionālā attīstība nav bijusi veiksmīga, jo ir milzu atšķirības starp Rīgu un lauku teritorijām, starp lielajām pilsētām un novadiem – gan ienākumu, gan iespēju ziņā.
E. Līcītis: – Kas jādara atšķirību izlīdzināšanai?
– Pēc Eiropas aktuālākās izpratnes – vislabāk attīstās reģioni savās vēsturiskajās robežās. Mums tie ir četri novadi un Rīga. Attiecīgi tie tad arī būtu attīstības virzītājspēks. Šajos reģionos apvienotas 20 – 23 pašvaldības, taču ievērojami jāpalielina to rīcībspēks. Neuzskatu, ka mums nepieciešamas otrā līmeņa pašvaldības, jo tas, ko šobrīd varam izdarīt plānošanas reģionos, ir pilnīgi pietiekami, lai nodrošinātu pāreju no atsevišķu attīstības centru progresa uz visa novada izaugsmi. Ja runājam par attīstības prioritātēm, tad galvenokārt tie ir cilvēki, kuros nepieciešams investēt, jo ieguldījumi infrastruktūrā jau ir noiets etaps. Jā, tie ir būtiski, bet tikai pakārtoti cilvēkkapitālam. Tepat Latvijā ir pietiekami daudz ceļu, kuru apkārtnē vairs nav cilvēku, kam tos izmantot.
– Kas ir “investīcijas cilvēkos” – apmācība, kursi, pārkvalificēšana?
– Jā, runa ir par izglītību vai, teiksim, par demogrāfiskiem risinājumiem. Nesen veikts pētījums vēsta, ka sekmīgāk attīstītās tie reģioni, kur ir augstāka produktivitāte, kas savukārt nesaraujami saistās ar ieguldījumiem cilvēkkapitālā, tostarp iedzīvotāju izglītošanā. Mums aktuālā Latgales situācija – aptaujas liecina, ka no turienes ir lielākā gatavība braukt prom – galvenokārt tāpēc, ka nav darba. Bet no otras puses – motivācija pašam sev palīdzēt, iet uzņēmējdarbībā vai mācīties ir ievērojami zemāka nekā citur Latvijā. Tiesa gan, piedāvājums augstākajā un arodizglītībā Latgalē nav sevišķi pārliecinošs – pieejamības dēļ.
Sadarbībā ar IZM un ZM tur diezgan ātri jāpaveic vairākas lietas, piemēram, beidzot jāīsteno sen iecerētā ideja par uzņēmējdarbības konsultantu dienestu, kas palīdzētu ar idejām, kā uzsākt biznesu, piesaistīt finanšu līdzekļus, kā sagatavot grāmatvedības atskaites un kā neapjukt VID un PVD prasību jūklī.
Jo problēma nav naudā – tās ir pietiekami, ja to izmanto mērķtiecīgi. Lauku atbalsta dienestam ir ES fondu nauda uzņēmējdarbības dažādošanai – 29 miljoni, kas līdz šim nav izmantoti. Tie ir līdzekļi, ko novirzīt tieši nelielajiem uzņēmumiem mazajos novados. Naudu nevar paņemt, jo nav ideju un projektu, cilvēki nepiesakās, un birokrātijas ķēde no finansējuma līdz konkrētajam iedzīvotājam stiepjas daudz par garu.
To iespējams radikāli saīsināt.
Tālāk – būtiska ir sistēma, kas ļautu pašvaldībām veicināt iedzīvotāju darbošanos, un te mēs nonākam pie nodokļu mehānisma. Vietējā vara šobrīd pārtiek no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Modernajā ražotnē nav pārmēru daudz darba vietu, tāpēc pašvaldībām ir zema motivācija ielaist savā teritorijā investoru. Valda uzskats – pie mums ne, labāk pie kaimiņiem.
Lai stimulētu meklēt un veicināt ražotnes, jāmaina nodokļu sistēma, pašvaldību budžetos paredzot četrus nodokļu avotus. Pirmais – ienākuma nodoklis, bet proporcijā uz leju, nekā tas ir šodien; otra daļa – nekustamā īpašuma nodoklis ar tendenci jau uz augšu; trešais – uzņēmumu ienākuma nodoklis, no kura pašvaldībai jāatstāj ievērojama daļa, un ceturtais mehānisms ir radīt investoram instrumentu, kas palīdzētu pārliecināt novadniekus, ka ražotne būs videi nekaitīga, perspektīva utt. Tas būtu specifisks nodoklītis pašvaldības kasē – it kā neizdevīgs ražotājam, taču patiesībā novērš diskusiju vienos vārtos, ka jaunradītais uzņēmums radīs tikai sliktumu. Šie pasākumi koncentrētu pašvaldību uzmanību ražošanas ieviešanai, nevis strūklaku un parku iekārtošanai, kas arī ir vajadzīgas lietas, bet tā nav ilgtermiņa saimniekošana.
– Latgalieši saka – novadam netiek pievērsta uzmanība, no Rīgas valdīšana pie mums neatbrauc pat augstos svētkos. Balsojums referendumā lielā mērā būšot protests pret šādu valdības politiku. Vai jums ir plāns, ko tūlīt likt lietā, lai gādātu par Latgali, nevis pēc gada vai diviem?
– Vispirms gribu aicināt neizmantot referendumu kā protesta balsojumu; tam ir citas iespējas. Tūlītējs piedāvājums ir reģionālās attīstības projekts, kuru īsteno Latgalē un kas ir pilnīgi citāds, nekā darīts līdz šim. Latgales situācija saistīta ne tikai ar kritiskajiem cipariem, bet arī ar sajūtām. Viens ir ienākumu vai bezdarba statistika, pavisam kas cits – reālie iemesli, kādēļ šādi negatīvie skaitļi veidojušies. Lai pārtrauktu nepārtraukto lāpīšanu, šodien jāsāk darbi ar divu, trīs un piecu gadu perspektīvu. Protams, ir arī lietas, ko darīt un gaidīt efektu tūlīt.
– Un tās ir?
– Viens no piedāvājumiem – tā kā Latgalē ir ilgstošs strukturālais bezdarbs, tas nozīmē, ka ir problēma ar prasmēm. Tā vietā, lai nodarbinātu cilvēkus pagaidu darbos, stipendijas var novirzīt tiem, kuri vēlas mācīties un kaut kam kvalificēties.
Dažu dienu laikā var uztaisīt gan uzņēmējdarbības prasmju, gan itāliešu valodas apgūšanas programmu – tad, ja nāk investors, kurš pieprasa darbiniekus ar šīs valodas zināšanām. Tas ir reāls piemērs, ko jāspēj nodrošināt – būs kursi un pēc diviem mēnešiem būs 50 cilvēki, kuri saprot un runā itāliešu valodā.
Valstij šādā līmenī un ātrumā jāreaģē uz tām vajadzībām, kādas rodas. Arī uzņēmējdarbības konsultantiem darbs būtu jāsāk dažu mēnešu laikā.
– Nezinu, kā Latgalē attieksies pret iespējām mācīties itāliski, bet ir taču plānošana valsts līmenī, kas pamatota pēc vietējiem apstākļiem, pieredzēm un vajadzībām. Nu, piemēram, Latgalē ir linaudzēšanas tradīcijas – vai varat teikt, ka vērts atjaunot lina pārstrādes fabrikas? Tāpat minējāt, ka ieguldījumi infrastruktūrā esot “noiets etaps” – jūs sacīsiet latgaļiem, ka ceļus viņu novados vairs nebūvēs un nelabos?
– Nē, ieguldījumi infrastruktūrā ir nozīmīgi, es tos tikai ierindoju aiz investīcijām cilvēkkapitālā. Ja analizē statistiku, nepateiksi, ka Latgale struktūrfondu ziņā ir šausmīgi apdalīta. Bet problēma ir tā, ka nevar kā pirmo likt ceļu būvi un pārējo infrastruktūru un cerēt, ka gan jau cilvēki te saradīsies. Nenoliedzami, liels ceļš un viss pārējais ir nozīmīgs, lai attīstītos, taču līdz šim ieguldījumi notikuši sektorāli, tāpēc sadrumstaloti – kaut ko ielikusi Ekonomikas ministrija, kaut ko Satiksmes ministrija un VARAM. Mēs izšķīdinām, nevis koncentrējam savu centību. Tā – pa maziem posmiem – neko lielu neizmaina. Resursu izmantošanai jākļūst mērķtiecīgai un koncentrētai.
– Kā plānojat pārvaldīt ostas? Vai mainīsiet VARAM norīkotos pārstāvjus pārvaldēs?
– Šonedēļ to vēl nekomentēšu…
– Tāpat negribējāt komentēt pirms nedēļas, divām.
– Vēl nav koalīcijas vienošanās, kā šajā lietā iesim uz priekšu.
– Tātad Silenieks būs VARAM cilvēks Rīgas ostā un tur nekas nemainīsies?
– Ilgstoši nemainīgi tas noteikti nevar palikt. No otras puses – pāris Latvijas ostas nav lielākā veiksmes atslēga ļaudīm, kuri dzīvo Balvos vai Cēsīs.
– Ostas jau nu gan skaitās nozīmīgi objekti Latvijas tranzītā.
– Neapstrīdu. Taču, ja jūs jautājat, vai svarīgākas ir slimnīcas vai ostas, tad atbildu – risinājumi slimnīcās ir būtiskāki.
– Jūsu partijas biedrs Dombrovskis šonedēļ vēl nebija izskatījis un izšķīries par ostu pārvaldes modeļiem – vai palielināt valsts svaru un noteikšanu, varbūt privatizēt. Kāds ir jūsu viedoklis?
– ZRP nekad nav bijis viedoklis, ka būtu jāmazina pašvaldību loma ostās. Iespējams, vairāk jāņem vērā uzņēmēju intereses, kuri tur strādā. Savukārt ostu privatizācijas variants man nešķiet apsverams.
– Cik bieži mēdzat doties uz pašvaldībām? Ko jums tur jautā?
– Kad Rīgā vairs nevar izturēt, jādodas ārpus. Reģionos vienmēr satieku uzņēmīgus, pozitīvi noskaņotus ļaudis. Jā, runājam par problēmām – par neremontētiem ceļiem, par sliktu sabiedrisko transportu, par skolu jautājumiem. Tas viss ir, bet cilvēki ir gatavi līdzdarboties, lai to risinātu.
– Nav tādi kašķīgi, no dzīves atrauti kā partiju birojos?
– Es to neteicu, bet daļēji būtu gatavs piekrist. Laukos man nerodas depresīvs iespaids ne par Latgali, ne par jebkuru citu vietu.
V. Krustiņš: – Jūs šķietat stiprs teorētiķis, bet vai VARAM ir konkrēti dokumenti, kuros teikts, ka šo izdarīs pēc gada, tam jau ir nodrošināts finansējums un arī pie tās lietas tūlīt ķersies klāt?
– Top Nacionālais attīstības plāns, pieskaņots ES 2014. – 2020. gada budžeta iespējām – iepriekš plāni un nauda nesakrita. “Apakš” šī plāna top reģionu attīstības stratēģijas, kam jāparedz, kā reģionā īstenot to, uz ko visi ejam valstiski. Turklāt – ņemot vērā vietējos apstākļus, piemēram, ka Kurzemē ir ostas, Latgalē ir pierobeža utt. Bet reģioniem vajadzīga struktūra, kas nodarbotos ar plānotā īstenošanu. Tas pagaidām ir melnais zirdziņš, tāpēc man ir jauns risinājums. Katrā no četriem plānošanas reģioniem ir 20 – 23 pašvaldības ar vadītājiem. Pašlaik to vidū ir pilsētas, lieli ekonomiskās virzības centri un ir mazāki novadi, tātad – nelīdzsvarotība. Lielajām pilsētām ir sava asociācija, tās iet uz FM, lielākoties ignorējot un apejot vietējo plānošanas reģionu ar tā lokālajām interesēm. Kopējai reģiona attīstībai tas īsti neder, jo “mazie”, būdami skaitā vairāk, “lielos” nereti pārbalso un notiek deķa vilkšana no vienas puses uz otru. Es ierosinu pārveidot plānošanas reģionu attīstības padomes.
– Tā būs vieta, kur dalīs naudu?
– Arī. Norīkosim padomēs pēc paritātes principa divu pilsētu un divu novadu pārstāvjus, kuri varētu mainīties rotācijas kārtībā. Papildināsim padomes ar FM pārstāvi, jo nereti šī ministrija taisnīgi aizrādījusi, ka dažviet pašvaldībās nesaimnieciski izlieto līdzekļus. Nesakliegsimies un neapkarosim viens otru no diviem krastiem; lai FM cilvēks iesaistās reģionu padomēs un kontrolē procesus.
Kopā ar viņu – arī Zemkopības ministrijas, Ekonomikas ministrijas un VARAM pārstāvji, jo šīs jomas lauku teritorijās ir svarīgas. Visbeidzot, trešais četrinieks padomēs būtu uzņēmēju, darba ņēmēju pārstāvji, kā arī reģionālo augstskolu cilvēki.
– Un kas tas par parlamentu iznāk?
– “Parlaments” no 12 cilvēkiem, kuri ievēlē sev priekšnieku un strādā – apstiprina stratēģiju un investīcijas reģionā.
– Lietišķi, lietišķi, Sprūdža kungs. Kad tādu pārvaldes projektu īstenos, no kurienes nāks idejas, ko celt un attīstīt, kas piešķirs finansējumu?
– Šī pārvalde jārada, piemērojoties jau minētajam 2014. – 2020. gada ES fondu plānošanas periodam. Idejas radīs pašvaldības, un tās tiks iesniegtas reģionu padomēs. Tur apstiprinās, un – aiziet nauda! Tā ir visai radikāla reforma, bet līdz šim man gājis samērā veiksmīgi, saskaņojot projektu ar visām iesaistītajām pusēm.
E. Līcītis: – Valdošā partija “Vienotība” atbalsta jūsu reformu?
– Ko nozīmē “valdošā partija”? Mums ir koalīcija. Investīciju politikā izšķir divus līmeņus. Viens ir nacionālais, kad gribam būvēt “Rail Baltica” vai šoseju uz Liepāju; arī valsts ieguldījumi zinātnē vai izglītībā, vai citās nozarēs. Otrs līmenis ir teritoriālais, kur naudu piešķir reģionu attīstībai, nevis atsevišķām nozarēm. Šobrīd teritoriāli tiek sadalīta niecīga summa – ap 200 miljoniem, salīdzinot ar kopējiem fondu miljardiem. Šo proporciju mainīs, nozarēm šī summa samazināsies, reģioniem – pieaugs. Tad arī dabūsim reģionālo attīstību.
