“Šprotes neražo, VEF izputinājuši un uzbrūk krievu žurnālistiem!” Blogeris rada filmu par Latviju, kurā esot vissliktākā ekonomiskā attīstība visā bijušajā PSRS 209
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja salīdzina ar to dezinformācijas un melu daudzumu, ko Latvijai gadu gaitā veltījusi Krievijas propaganda, varētu teikt, ka kaimiņvalstī slavenais interneta blogeris Iļja Varlamovs savā pusotru stundu garajā filmā par Latviju samelojis maz. Arī viņa tonis nav tik agresīvs vai ņirdzīgs, kādu ierasts dzirdēt Maskavas mediju izpildījumā, viņš drīzāk iejuties tādā kā aizrautīga stāstnieka lomā.
Tomēr te atklājas, ka arī tie, kas sevi pasniedz kā neatkarīgus un objektīvus procesu atspoguļotājus, ļoti viegli ļaujas Krievijā ilgstoši veidotajiem stereotipiem un gatavi atkārtot iepriekš dzirdētas viltus ziņas, pat nepārbaudot to patiesumu.
Maskavā dzimušais 37 gadus vecais Varlamovs, kuru ārēji viegli atpazīt pēc viņa frizūras, savu radošo darbību izvērsis pamatā “YouTube” vietnē, kur viņa veidotajam kanālam ir 2,28 miljoni sekotāju. Tāpat viņš veido savu blogu “interneta dienasgrāmatu” vietnē “Livejournal.com”, kas īpaši iecienīta tieši Krievijā.
Tā kā pēc izglītības viņš ir arhitekts, tad liela daļa video veltīti pilsētvides tēmai, tomēr 2008. gadā viņš aktīvi atspoguļoja arī politiskās protesta akcijas Krievijā, kas vēlāk kļuva par vēl vienu viņa aizraušanos.
Interneta žurnālists ik pa laikam dodas uz vietām, kur sākušies politiski nemieri, lai veidotu fotoreportāžas un aprakstus. Tā 2014. gadā viņš brauca uz Ukrainu, lai atspoguļotu Maidanu, 2018. gadā Parīzē bildēja “dzelteno vestu” protestus, bet 2020. gadā ASV – sadursmes starp Donalda Trampa atbalstītājiem un pretiniekiem.
Vēl viņš veidojis filmas par saviem ceļojumiem uz dažādām valstīm, un tieši tāds ir viņa jaunākais “projekts”, kas saucas “30 gadi bez PSRS”. Ar padomju nostalģiju vizuāli pielādētajā pieteikumā Varlamovs saka:
“Šogad aprit 30 gadi kopš Padomju Savienības sabrukuma. Viena valsts kļuva par 15 dažādām valstīm, un katra devās pa savu ceļu. Par godu šai gadadienai es nolēmu paskatīties, kas noveda bijušās republikas pie izstāšanās no savienības, kā tās nodzīvojušas šos 30 gadus un ko grib pašlaik.”
Sliktāk nekā Centrālāzijā?
Oktobrī viņš “YouTube” ievietoja filmu par Latviju, kurai trīs nedēļu laikā bija jau vairāk nekā 1,2 miljoni skatījumu. Jau tas, ka nosaukumā (“Латвия: самая русская страна Прибалтики/ “Медуза”, “марши СС” и рижские шпроты) lietots nevis apzīmējums Baltijas valstis, bet krievu impēristu aprindās iecienītais “Pribaltika”, kā arī izcelti Kremļa propagandas iecienītie štampi – “esesieši” un “šprotes” –, liek nojaust, ka arī blogeris uz tiem ir uzķēries vai arī apzināti izvēlējies par stāsta vadmotīvu.
Problēmas ar faktu precizitāti sākas jau filmas sākumā, kur Varlamovs demonstrē kādas grūti izprotamas tabulas bez atsaucēm, apgalvojot, ka Latvija starp visām bijušajām PSRS republikām ne vien “zaudējusi visvairāk iedzīvotāju”, bet te esot arī “vislēnākā ekonomiskā izaugsme” un “vissliktākā lauksaimniecība” visā bijušajā PSRS.
Kas tie par datiem, autors pat necenšas atšifrēt, un tie rada maldinošu priekšstatu, ka dzīve Latvijā ir vēl sliktāka nekā, piemēram, Centrālāzijas valstīs, par Krieviju vai Baltkrieviju nemaz nerunājot.
Interesanti, ka Varlamovs neizmanto starptautiski izplatītāko pieeju, kas ļauj salīdzināt dažādu valstu ekonomisko attīstību – Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju. Pēc šī rādītāja Latvija starp valstīm, kas izveidojās agrākās PSRS teritorijā, pašlaik atpaliek tikai no Igaunijas un Lietuvas (skatīt tabulu), tālāk ir Krievija un Kazahstāna, savukārt pēdējās vietās ir Tadžikistāna, Kirgizstāna un Uzbekistāna.
Filmas ievads skaidri iezīmē, ka turpinājumā gaidāma vēl viena versija Krievijas propagandas populārākajam mītam par Latviju kā “neizdevušos valsti”, kas padomju laikā bijusi rūpnieciski attīstīta un pārtikusi, bijusi tāda kā PSRS “vitrīna”, bet neatkarības laikā viss sagrauts un zudis.
Tomēr iesākumā Varlamovs piedāvā vienkāršotu, tomēr samērā korektu vēstures izklāstu, nevairoties padomju okupāciju saukt par okupāciju, pieminot arī Molotova–Ribentropa paktu un Staļina represijas.
Latvijas skatītājiem lielākais pārsteigums šajā filmas sadaļā varētu būt bijušā premjera un ārlietu ministra Valda Birkava (“Latvijas ceļš”) piņķerīgās pārdomas par to, vai padomju gadi tiešām ir okupācijas periods: “Tur ir dažādi uzskati. Vairākums padomju laiku sauc par okupāciju vai dažreiz par aneksiju, bet daži neatzīst. Nu, bet vēsturi var dažādi interpretēt.”
Apspiestie un vajātie
Pārejot pie laika pēc 1990. gada, jau sākas ierastais “repertuārs” – pārmetumi par nepilsoņiem un krievu valodas “apspiešanu”.
Kā galvenie “eksperti” šajā tēmā piesaistīti divi jau agrāk Krievijas medijos vairākkārt izmantoti personāži – Krievijas tautiešu organizācijas aktīvists Viktors Guščins un skandalozais žurnālists Jurijs Aleksejevs (abi iepriekš saistīti ar Tatjanas Ždanokas vadīto partiju – Aleksejevs bijis Rīgas domes deputāts, Guščins kandidējis Saeimas vēlēšanās).
Varlamovs filmā arī izmantojis kadrus no Ždanokas organizētajiem pasākumiem pret izglītības reformu, pats fonā stāstot: “Krievu valoda ir dzimtā trešdaļai Latvijas iedzīvotāju, bet jau no pirmajām neatkarības dienām Latvija uzņēma kursu uz pilnīgu derusifikāciju.
Krievu valodai šajā republikā nav vispār nekāda statusa, tā ir vienkārši svešvaloda.
(..) “Referendumā 2012″ par valsts valodas statusu krievu valodai nobalsoja tikai 25%, tomēr jāsaprot, ka šajā referendumā nevarēja balsot nepilsoņi. Referenduma iznākumu vara izmantoja, lai vēl vairāk apspiestu krievu valodu.”
Pateicoties Aleksejeva apgalvojumiem, filmā daudz tiek runāts, ka Latvijas vara uzbrūk krievu žurnālistiem. Aleksejevs visā nopietnībā stāsta, ka Latvijā situācija esot daudz sliktāka nekā Krievijā, kur ļaunākajā gadījumā tiekot piešķirts “ārvalstu aģenta statuss” un valsts iestādes vairs nepērkot šādā medijā reklāmas laukumus, taču Latvijā notiekot nežēlīgas vajāšanas.
Varlamovu, izplatot šos stāstus, nemulsina, ka pats filmā iepriekš apgalvojis – vienīgais, kur Latvijai esot labāki rādītāji nekā citur bijušajā PSRS, esot tas, ka te ir vairāk demokrātijas.
Tāpat viņš nesaredz pretrunas tajā, ka uz valsti, kur it kā tik baisi “apspiež” krievvalodīgos, uz dzīvi arvien pārceļas daudzi iebraucēji no Krievijas. Filmā intervēta viena no viņām – interneta medija “Meduza” vadītāja Gaļina Timčenko, kura norāda, ka Latvija kā redakcijas mājvieta izvēlēta gan tāpēc, ka te ir lētāka dzīve, gan tāpēc, ka te ir ļoti krieviska vide.
Viltus ziņas par VEF, Daugavpils cietoksni un šprotēm
Tomēr, ja runā par dezinfomāciju, tad filmā visvairāk tās ir, tieši stāstot par Latvijas ekonomisko situāciju. Vienā no epizodēm Varlamovs stāv iepretī atjaunotajai bijušās rūpnīcas VEF fasādei Brīvības ielā un stāsta, ka visā PSRS slavenā fabrika nespējusi pielāgoties tirgus konkurencei, izputējusi un tagad galvenajā ēkā esot ierīkots tirdzniecības centrs, bet pārējās telpas – pamestas vai izīrētas.
Blogeris pat nav painteresējies, ka pašlaik viņa rādītajā ēkā darbojas IT uzņēmums “Mikrotīkls”, kuru pamatoti var saukt par vienu no Latvijas veiksmes stāstiem. Uzņēmuma ražotais datortīklu aprīkojums ar zīmolu “MikroTik” pazīstams visā pasaulē.
Līdzīga situācija atkārtojas Daugavpilī, autoram stāstot, ka pilsētas simbols – cietoksnis – esot kļuvis par “gigantisku graustu”. Ironiski, ka vienlaikus filmā tiek rādīts Marka Rotko mākslas centrs, nepasakot, ka tas iekārtots turpat cietokšņa teritorijā, atjaunojot lielu tā daļu.
Visbeidzot – asāko kritiku no saviem sekotājiem soctīklos Varlamovs izpelnījies par viltus ziņu, ka Latvijā neviens uzņēmums vairs neražo šprotes. Stāvot Jūrmalas pludmalē, blogeris pārliecinoši klāsta: “Šprotu rūpnīcas [pēc PSRS sabrukuma] viena pēc otras aizvērās.
Visilgāk turējās uzņēmums “Kolumbija” Liepājā, kas dibināts vēl 1892. gadā, pārdzīvojis revolūcijas un divus pasaules karus, taču 2020. gadā tomēr tika slēgts. Latvijā vairs nav neviena uzņēmuma, kas ražo šprotes.”
Viegli nojaust, ka šo dezinformāciju Varlamovs “aizņēmies” no Krievijas propagandas medijiem, kas 2020. gadā bija pamanījuši ziņu par zivju apstrādes uzņēmuma “Kolumbija” darbības beigām, lai no tā uztaisītu triumfējošas viltus ziņas par to, ka sankciju dēļ Latvijas zivrūpniecībai pienācis gals.
Faktus pārbaudīt Varlamovam acīmredzot nav bijis laika, taču šprotes Latvijā joprojām ražo tādi uzņēmumi kā “Brīvais vilnis”, “Karavela”, “Līcis-93” un citi. Lielākoties tie jau atraduši citus eksporta tirgus, taču neliela daļa produkcijas joprojām nonāk arī Krievijas tirgū.
Viens no tiem, kas filmā pacietīgi cenšas atmaskot dažādus Krievijas mītus un apsūdzības un skaidrot patieso situāciju, bieži nonākot opozīcijā gan pašam Varlamovam, gan citiem viņa pieaicinātajiem runātājiem, ir politologs Filips Rajevskis.
Viņš atceras, ka filmas veidotājam jau iepriekš bijis skaidrs, kādam jābūt vēstījumam. To varējis just jau no pirmā jautājuma, tāpēc iznākums nepārsteidz.
“Kad viņš intervēja, bija skaidrs, ka attieksme ir ļoti nedraudzīga un uzbrūkoša. Atklāti sakot, ar tik agresīvu stilu nebiju nekad saskāries. Visu, ko es viņam stāstīju par to, ko Latvijā ražo un eksportē, viņš atmeta, bet tas jau bija skaidrs intervijas laikā, ka viņu labais neinteresē,” atceras Rajevskis.
Esot bijis iespaids, ka tiek mērķtiecīgi atstrādāts noteikts viedoklis. Turklāt tas nebūt nav tikai viena interneta blogera veikums – aiz filmas stāv vērā ņemama komanda ar vērienīgu finansējumu.
NEĻAUJIET MELIEM IZPLATĪTIES!
Ja jums rodas aizdomas, ka lasāt, klausāties vai skatāties viltus ziņu, tad informējiet par to “Latvijas Avīzes” redakciju, rakstot [email protected].
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
