Sproģis: Mēs jūtamies piesmieti par savu darbu! 11
Tūliņ pēc augstskolas pirms gandrīz 40 gadiem ar trim hektāriem tulpju un zemeņu Jaunpilī sāka saimniekot Guna un Gunvaldis Sproģi. Tagad abu viņu ģimenes uzņēmums apsaimnieko ap 5000 ha zemes un ir starp vislielākajiem valstī. Tomēr saimniecību topa desmitniekā neparādās, kaut gan vajadzētu būt trijniekā. Kāpēc? Arī par to saruna.
Tagad, ķīniešu vīrusa laikā, lauksaimnieki lepni paziņo, ka spēj pabarot Latviju.
G. Sproģis: Spējam. Latvijas lauksaimnieki nevar piedāvāt eksotiskus augļus un ogas, bet ar tukšu vēderu Latvijas iedzīvotājam nebūtu jāpaliek.
Taču ne ar visiem produkcijas veidiem. Ar graudu un piena produktiem spētu, bet ar gaļu, augļiem un dārzeņiem… ne. Vai tā nav viensētnieciskā domāšana – visu spēt saražot pašiem?
Mums arī nevajag visu saražot pašiem. Ja pieejam no ekonomiskās puses, mums, lauksaimniekiem, jāražo tas, ko spējam eksportēt, jo vietējais tirgus ir neliels.
Domāju, ka viens liels novads spēj pabarot visu Latviju ar maizi, putraimiem, miltiem, graudaugu produkcija, pat pākšaugiem un rapšu eļļu.
To, ko kooperatīva “Latraps” biedri izaudzē šajā segmentā vienā gadā, Latvijas iedzīvotāji patērētu varbūt desmit gados.
Līdzīgi ir arī piensaimniekiem, bet, lai produkcija kļūtu konkurētspējīga Eiropas tirgos, pieniniekiem joprojām jāmācās sadarboties, jo pietrūkst pašdisciplīnas un prasmes kooperācijā. Kurš gan ir vainīgs, ja, kādam piedāvājot maksāt par 2 centiem vairāk par piena litru, var izjaukt kooperāciju?
Latvijas lauksaimniekiem pirmā disciplīna sākās ar cukurbietēm – tās ar kvotām un kvalitātes prasībām iemācīja strādāt. Šodien līdzīgi disciplinē graudaugi, rapsis, pupas, zirņi. Pateicoties kooperācijai un eksportam.
Tipiska lauku ainava: bijušais kolhoza centrs ar pāris daudzstāvu mājām, kurās cilvēki nezina, ko darīt, un apkārt stipri zemnieki. Jaunpilī ir gan spēcīgi lauksaimnieki, gan pārtikas pārstrāde (“Jaunpils pienotava”, “Jaunpils alus”), gan māju ražotāji (“Līvas grupa”), gan būvnieki (“Jaunpils projekts”, “KaimS”). Vai Jaunpilī ir ideālie lauki?
Tipiskā lauku ainava it nemaz neizklausās tipiska, bet pēc politiķu lozunga. Politika grib valdīt pār ekonomiku, bet ilgtermiņā tāds modelis nestrādās. Ja apkārt ir stipras zemnieku saimniecības, tad nevar būt situācija, ka cilvēki daudzstāvu mājās nezina, ko darīt – viņiem būs darbs šajās saimniecībās.
Kaut Jaunpilī ir spēcīgas saimniecības, piena ražošana, pārstrāde, rūpnieciskā ražošana, iedzīvotāju skaits arī te tik un tā samazinās. Bija 3500 iedzīvotāju, tagad novadā esot 2300.
Vai tā ir piena pārstrāde vai māju būvniecība – viss šeit iederas un notiek. Tikpat labi te varēja būt zābaku izgatavošana. Svarīgi, lai ir cilvēks, kas to spēj ģenerēt, izveidot no tā biznesu.
Neviens lauku cilvēks neietu uz pilsētu, ja laukos būtu tikpat labi dzīves apstākļi, atalgojums un izglītība viņu bērniem.
Cilvēks ar savu ģimeni dzīvo tur, kur ērtāk, labāk, izdevīgāk.
Te jau ekonomika valdījusi pār politiku. Par ko uztraukums? Kolektīvā saimniekošana laukiem piesaistīja liekus cilvēkus. Ekonomika pasaka – laukiem tik daudz nevajag. Kuram vairs vajag ravētājus laukos?
Jā, ekonomika visu vairāk vai mazāk salikusi pa vietām, bet politiķi stīvi mēģina veidot savu modeli. Pirms vairākiem gadiem kāds politiķis man vaicāja: “Cik jāpiemaksā par to, lai būtu apkopti ceļmalas un pagalmi, lai tajos neaugtu nātres? “Jāuzliek soda nauda!” tad atbildēju. Nekas papildus nav vajadzīgs, lai sakoptu savu sētu. Tas ir katra paša īpašnieka pienākums.
Taču politiķi šīs sviras joprojām grib izmantot, lai viņus ievēlētu – neviens taču nebalsos pret to, kurš viņiem naudu dod ne par ko – šajā gadījumā par zāles nopļaušanu. Politiķiem jānodrošina, lai ekonomika strādā, lai resursi varētu tikt efektīvi izmantoti (šajā gadījumā zeme), nevis sociālās problēmas jārisina ar subsīdiju pārdalīšanu!
Arī iepriekšējā teritoriālā reforma, sadalot Latviju mazajos novados, bija politiska kļūda. Jā, man ir ērti, ka novada centrs ir Jaunpilī, bet ekonomiski tas ir neracionāli.
Vai viss, kas liels, ir labs? Jums pa abām saimniecībām kopā ir vairāk nekā 5000 hektāru, esat trešie lielākie valstī.
Arī šis kļuvis par politisku, ne ekonomisku jautājumu. Kopš 2006. gada gribam saimniecības apvienot, lai nebūtu jātur divas grāmatvedības. Bet tagad, kad ar likumu ierobežo saimniecību paplašināšanos, ko mums darīt – saskaldīt “Jožus”? Kā dānim, kurš man rādīja, ka viņam pieder 32 saimniecības?
Šajos gados esam pieredzējuši, kas un kā spēj attīstīties, bet politiķi to tagad grib sagraut ar platībmaksājumu reformu.
Brisele iesakot noteikt subsīdiju griestus, un mēs jūtamies piesmieti.
Par to darbu, ko esam ieguldījuši, mums plāno samazināt platībmaksājumus līdz tik zemam līmenim, ka teorētiski varēsim izturēt pirmos trīs gadus no septiņiem. Un ko pēc tam?
Francūzis, vācietis turpinās saņemt savus 250 eiro par hektāru, bet mēs pašreiz – 143 eiro, bet, īstenojot Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) ieceres, nez vai iznāks 43? Kurš pēc tam apsaimniekos mūsu laukus, kad mēs nebūsim? Kuram te gatavo augsni?!
Ierobežojumus ieviesa, lai lauki neiztukšotos un zeme nepiederētu ārzemniekiem.
Politiķu runas ar milzīgu izgāšanos praksē. Nevar piespiest dzīvot laukos, ja te nevar vai negrib dzīvot. Kad latviešu lielie lauksaimnieki būs izputināti, ārzemniekiem būs vēl vieglāk ienākt.
Kas šodien ir lauku iedzīvotājs – darba ņēmējs vai pats sev darba devējs?
30 gadus kā esam atjaunojuši savu valsti. Uzdodam sev jautājumu: vai mums šī valsts ir vajadzīga? Ja atbilde ir jā, tad nākamais jautājums ir: ko es darīšu, lai tā būtu? Bet sociķis gruzd iekšā un neļauj.
Visu laiku prasa: kas man par to būs, nevis – ko es? Mūsu saimniecībā izveidojusies laba komanda, kuras vidējais vecums zem 35 gadiem – jaunā, izglītotā komanda sastāv pārsvarā no lauksaimniecības tehnikumu un augstskolu beidzējiem.
Mēs sākām strādāt uz tām zemēm, kuras vairs neviens neapsaimniekoja. Kur māju vairs nebija. Mēs esam nopirkuši vairākas saimniecības, kuru saimnieki tagad strādā mūsu saimniecībā. Pabrauksim, parādīšu – tiem, kas strādā pie mums, mājas ir sakoptas un kārtībā. Pie mums strādā arī tādi pilsētnieki, kas laukos iegādājušies mājas un pārcēlušies.
Kas ir svarīgāks – zemes pēc iespējas efektīvāka izmantošana vai lauku apdzīvotība?
Tās nav viena otrai pretnostādāmas vērtības, jo laukos var dzīvot, bet strādāt citā nozarē, un var efektīvi saimniekot arī maza saimniecība, un visbeidzot, lauksaimniecībā izmantojamās zemes efektīva apsaimniekošana šodien nav atkarīga no lauku apdzīvotības blīvuma.
Kas ir liels? Pieci hektāri ir daudz vai maz? Zem stikla daudz! Zinu, ko nozīmē 4,5 ha zemeņu. Lai būtu bizness, izrādījās par mazu.
Ja algotā darbā saimniecībā cilvēks nopelna vairāk, nekā būtu pelnījis savā saimniecībā, tad ieguvēji ir visi – gan tie, kuri gatavi uzņemties riskus, ieguldot līdzekļus lielākā saimniecībā un jaunajās tehnoloģijās, gan tie, kuri šajā saimniecībā strādā, beigu beigās – arī daba, kas tiek mazāk aizskarta, strādājot ar jaunajām tehnoloģijām.
Svarīgāks ir tas, kas dod lielāku labumu vairāk cilvēkiem – domāju,
pēc vīrusa krīzes beigām sapratīsim, ka laukos var dzīvot daudz vairāk cilvēku, kuri attālināti strādātu pilsētā.
Kāds ir ekonomiski pamatots slieksnis ģimenes saimniecībai?
Skatoties, ko audzē. Nav sāls lielumā – hektāru daudzumā, bet spējā ieviest jaunas tehnoloģijas, dabai saudzējošākas un labākus darba apstākļus cilvēkiem, kuriem šeit laukos jāstrādā.
Nav svarīgi par katru cenu saražot pēc iespējas vairāk tonnu – tad arī izmaksas aug. Mums svarīgi – vairāk, bet lētāk – efektīvāk.
Ja nokuļ lauku un uzreiz sējmašīna bez aršanas var iesēt nākamā gada sējumu, tad tas samazina izmaksas un kopumā ir daudzreiz izdevīgāk nekā art, šļūkt, kultivēt un sēt.
Tas samazina arī dabas piesārņojumu, jo lauks traktoram jāapbrauc vienu, nevis četras reizes. Mēs lēnām attīstām šo jauno tehnoloģiju, un , nenoliegšu, arī domāšanu, jo ne katrreiz eksperimenta rezultāts ir acij un makam patīkams.
Esam izmēģinājuši dažādus piegājienus, 80. gados audzējām tomātus. Tos apsēda baltās mušiņas.
Raudzējām naktenes, lai tos apsmidzinātu. Mušiņas apmira. Zinām, ko tas nozīmē. Nelielu siltumnīcu bioloģiski tā var, varbūt hektāru tā var, bet lielsaimniecībā – neiespējami.
Mūsu zeme bija smagi cietusi padomju laikā, minerālmēsli tika kaisīti, neskatoties, vai trāpa uz lauka vai citur un vai ir pareizās devās, par dustu un citiem augu aizsardzības līdzekļiem nemaz nerunāsim.
Tagad, pateicoties bezaršanas tehnoloģijai, slieku pilna zeme, irbītes un zaķi ir atgriezušies un dzīvo laukmalēs.
Bet tehnoloģijai nepieciešamā sējmašīna maksā vairāk nekā simts tūkstošus, ko maza saimniecība nevar atļauties, vienai tas neatmaksājas, atkal kooperācijas jautājums, bet kurš sēs pirmais, kurš pēdējais? Pieredze rāda un tauta runā, ka tāda kooperācijas forma nedarbojas.
Tad, kas ir svarīgāk – zemes izmantošana vai lauku apdzīvotība?
No valsts viedokļa – nodokļi. Un par iekasēto naudu varbūt noasfaltēt vēl kādus 10 km lauku ceļa – arī tā būs sociālās nevienlīdzības mazināšana. Varēs ērtāk tikt pie ārsta vai uz darbu pilsētā.
Mēs te piesaucām zemes izmantošanu, lauku apdzīvotību, nodokļus valstij, bet ne iedzīvotāju veselību, kas arī ir valsts rūpe. Visu monetizējam?
Veselība ir svarīga. Visi mūsu darbinieki ir apdrošināti ar divām polisēm. Laukos ir jābūt tādam pašam nodrošinājumam kā pilsētā.
Ja cilvēkam veselība ir svarīga, viņam ir jājautā pašam sev – kāds būs mans ieguldījums, lai to saņemtu medicīnas pakalpojumu? Atkal atbilde ir: nodokļi.
Laikam partijas “Latvijas ceļš” ministrs savulaik panāca OCTA – obligāto apdrošināšanu automašīnām. Atceraties iebildumus: “Es ar savu zapiņu neizbraucu no sava ciema!” Vai tagad kāds brauc bez apdrošināšanas!? Nu auto ir labāk apdrošināts nekā cilvēks. Šodien nevienai politiskajai partijai nav dūšas parakstīt lēmumu nekavējoties ieviest obligāto veselības apdrošināšanu.
Tagad pasludināts Zaļais kurss, kura ietekmē top jaunā KLP…
Mūsu saimniekošana 10 gadu periodā, ieviešot bezaršanas tehnoloģiju, pierāda, ka šis kurss ir zaļāks par zaļu. Bioloģiskā produkcija saņem trīsreiz lielākas subsīdijas, bet tik un tā bioloģiskie produkti veikalos maksā trīsreiz dārgāk.
Ir labi, ja ir pieejama bioloģiskā pārtika un cilvēkiem ir izvēle, bet cik cilvēku to spēj nopirkt? Maza daļa.
Iznāk, ka politiķi šodien subsidē elites grupu ar lieliem ienākumiem? Kā vārdā un uz kā rēķina?
Neesmu pret bioloģiskajiem produktiem un saimniecībām, kuras tos spēj izaudzēt, jo laukos vietas pietiek visiem, bet, ja produkts tirgū ir dārgāks, tad kāpēc valstij par to jāpiemaksā? Kāpēc mēs visi ar kopīgo nodokļu naudu par to maksājam – gandrīz izskatās pēc OIK?
Ja rītdien lauksaimniecība kļūtu tikai bioloģiska, Latvija sevi nepabarotu un četras piektdaļas iedzīvotāju paliktu neēduši, jo nespētu par to samaksāt. Uz pasaules iedzīvotāju skaits palielinās, un neviens nevēlas zemāku dzīves līmeni.
Lauksaimniecība ir tāds pats bizness kā jebkurš cits, un visiem jābūt vienādiem spēles noteikumiem. Nedrīkst sociālās problēmas laukos lāpīt ar biznesa ierobežošanu. Lauksaimniecībā jābūt brīvai konkurencei, šodien tādas nav.
Šodien ir sajūta, ka būt lielākam par kaimiņu ir kauna lieta. Bet ko vajag valstij no uzņēmēja – nodokļus! Tad arī valsts lietas ies uz priekšu.
