Tiesa attaisno apsūdzētos Varakļānu pacēlāja lietā, kad gāja bojā nepilnus divus gadus vecais Kristaps 15
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vidzemes rajona tiesa Alūksnē 19. oktobrī pieņēma lēmumu attaisnot apsūdzētos tā saucamajā Varakļānu pacēlāja (lifta) lietā, kad gāja bojā mazs bērniņš. Tiesa lietai bija veltījusi 25 sēdes.
Prokuratūra pieprasījusi tiesai pilno spriedumu, kas nozīmē, ka, visticamāk, spriedums tiks pārsūdzēts. Par pārsūdzēšanu domā arī cietušie – bērna vecāki.
Atgādināsim lietas būtību. 2015. gada 10. augustā nepilnus divus gadus vecais Kristaps kopā ar vecākiem Varakļānu veselības aprūpes centrā apciemojis vecmāmiņu.
Dodoties prom no apmeklējuma, trešajā stāvā vecākiem pa priekšu skrejošais bērns piesteidzies pie pacēlāja, iegājis tajā un pēkšņi pazudis.
Izrādās, starp pacēlāja grīdu un šahtas tālāko, stikloto sienu bija sprauga. Zēns tajā iekrita un nokrita no trešā stāva uz pirmā stāva betona grīdas, gūstot politraumas. Neilgi pēc nelaimes – naktī uz 11. augustu – zēns Rēzeknes slimnīcā nomira.
Ko un par ko apsūdzēja?
Par amatpersonas pienākumu nepildīšanu, kas izraisīja smagas sekas, apsūdzēja pašvaldības būvvaldes vadītāju Ivetu Meļehovu, bet par nonāvēšanu aiz neuzmanības – SIA “Jēkabpils būve” būvdarbu vadītāju Vitāliju Silmanoviču, SIA “Fablex” valdes locekli Vadimu Maļinovski un būvuzraugu Juri Jakunovu.
Kā var spriest no apsūdzības, būvvaldes vadītāju Meļehovu apsūdzēja par vairākām lietām.
Meļehova bija pacēlāja ekspluatācijas pieņemšanas komisijas vadītāja un kā tāda apstiprināja pacēlāja nodošanu ekspluatācijā, nepārliecinoties par tā pārbaudēm, reģistrēšanu un faktiskā stāvokļa atbilstību drošības prasībām. Piemēram, pacēlāja šahta tikusi uzcelta ar nobīdēm, tāpēc bija radusies bīstamā nelaimīgā šķirba 27 – 33 centimetru platumā.
Lai it kā būtu droši, tika uzstādīta žalūzija kā platformas elektromehāniskās durvis, platformas siena. Pirmajā stāvā caur šīm durvīm varēja nokļūt pagalmā, tātad uz pacēlāja platformas varēja nokļūt no abām pusēm.
Lai varētu iedarbināt pacēlāju uz augšu, obligāti vajadzēja ar roku nolaist žalūziju, šīs otrās durvis uz pirmo stāvu. Tātad teorētiski otrajā un trešajā stāvā žalūzijai bija jābūt nolaistai un spraugai nebija jābūt.
Tomēr ir informācija, ka aprūpes centra darbiniekiem esot bijis apnicis mūžīgi krāmēties ar žalūziju un darbinieki ar iemītniekiem divus trīs gadus braukājuši ar pacēlāju bez žalūzijas – visiem par spraugu bijis zināms, un tā nevienam nelikusies bīstama.
Pēc būtības pacēlājs arī bijis domāts personālam un iemītniekiem, bet ne ciemiņiem, kaut gan par to nekāda uzraksta nebijis.
Tāpat Meļehova nepieprasījusi papildu dokumentāciju, kā arī neveikusi padziļinātu būvobjekta novērtēšanas pārbaudi, tikai virspusēji, formāli un nepilnīgi, konstatējusi, ka viss ir droši. Pacēlāju nodeva ekspluatācijā 2011. gada 28. jūlijā.
Meļehovai prokuratūra pārmeta arī to, ka viņa kā ekspluatācijas pieņemšanas komisijas vadītāja radījusi pārliecību arhitektam Jānim Liepiņam un aprūpes centra vadītājai Dinai Inķēnai, ka viss ir kārtībā.
Maļinovski apsūdzēja par to, ka viņš ir apliecinājis, ka veicis uzmērījumus un viņa piegādātais pacēlājs uzstādīts pareizi, ka visas drošības prasības ievērotas, pretenziju nav.
Maļinovskis deklarējis, ka pacēlāja lietošana ir droša pat tad, ja notiek jebkura paredzama nepareiza lietošana. Pacēlājs nebijis pienācīgi pārbaudīts, bez attiecīgas pases, nebija reģistrēts bīstamo iekārtu reģistrā.
Pēc Ministru kabineta noteikumiem, spraugas starp platformu un šahtas malām nedrīkst būt platākas par diviem centimetriem, bet aprūpes centra pacēlājam uz sāniem bija divu līdz trīs centimetru sprauga, slieksnim – trīs līdz piecu centimetru sprauga, bet uz ārējo šahtas pusi ar atvērtām žalūzijām, kur bērns iekrita, – 30 centimetri.
Konstatējot spraugu, Maļinovskis nolēmis uzstādīt žalūziju – bez pienācīgas dokumentācijas un neizvērtējot riskus.
Kā var saprast no apsūdzības, būvdarbu vadītājam Silmanovičam vajadzējis saprast, ka ar pacēlāju nebūt ne viss ir kārtībā, un viņš nedrīkstējis parakstīt apliecinājumu, ka pacēlājs ir drošs, pārbaudīts un atbilst visiem normatīvajiem aktiem, ka visi dokumenti ir kārtībā vai iesniegti no Maļinovska puses.
Jāpiebilst, ka tiešā būvuzņēmēja jeb apakšuzņēmēja funkcijas veica Maļinovska SIA “Fablex”.
Savukārt būvuzraugs Jakunovs tika apsūdzēts, ka nevērīgi pildījis savus tiešos pienākumus: nekontrolējis būvdarbus un pacēlāja atbilstību noteikumiem un normām.
Kāpēc attaisnoja?
Kāpēc tiesnese Sanita Vilciņa attaisnoja apsūdzētos, varēsim uzzināt, kad būs pieejams pilns spriedums. Iespējami vairāki varianti vai to kopums. Nekvalitatīva apsūdzība.
Nav cēloņsakarības un meklējams cits vainīgais. Iestājies noilgums: un šādā gadījumā kriminālprocesu var izbeigt, gan norādot uz nevainību, gan vainu – tad soda nebūs, bet vaina skaitīsies.
Tāpat tiesa noraidīja bērnu vecāku lūgumu par kompensāciju – pusmiljonu eiro. Civiltiesā kompensācijas jautājumā vecāki tikuši līdz apgabaltiesai, kas lēmusi, ka katram no vecākiem no Varakļānu novada pašvaldības pienākas 40 000 eiro.
Vecāki katrs gan prasīja 250 000 eiro. Šobrīd lieta atrodas Augstākajā tiesā, jo pašvaldība lēmumu pārsūdzējusi. Tikpat lielu morālo kompensāciju vecāki pieprasīja arī no valsts, bet tiesa to noraidīja.
Prokurors Helmuts Brasovs būvvaldes vadītāju lūdza sodīt ar divu gadu nosacītu cietumsodu, pārējos – ar viena gada nosacītu cietumsodu, morālā kaitējuma apmēru atstājot tiesas ziņā, piebilstot, ka vecāku prasītais tomēr šķietot par lielu, bet, lai kāds tas arī būtu, tas nevarot kompensēt bērna zaudējumu.
Advokāts: apsūdzība sagatavota nekvalitatīva
Cietušo advokāts Aldis Alliks uzskata: ja reiz prokurors H. Brasovs ir pieprasījis pilnu spriedumu, tad varot diezgan droši secināt, ka tiesas nolēmums tiks pārsūdzēts.
“Bet ne jau prokuroram Brasovam būtu jāuzņemas vaina par to, ka lieta tika izgāzta, bet gan prokurorei Jolantai Tropai, kura uzsāka lietu un tagad ir devusies izdienas pensijā.
Cilvēciski saprotu, ka katru dienu šādas lietas nav un ne visi prokurori var būt pietiekami kvalificēti ar šādām apsūdzībām strādāt. Bet tomēr ir jārunā par nekvalitatīvu apsūdzību, ko prokurors, kurš pārņēma lietu, nespēja saglābt.
Šajā lietā apsūdzēti tika cilvēki, kas nodarbojās ar pacēlāja izgatavošanu, uzstādīšanu un nodošanu ekspluatācijā.
Bet vajadzēja vērsties pret pasūtītāju – aprūpes centru. Jo pēc būtības lifta vietā tapa pacēlājs, kas bija pasūtītāja izvēle: liftam pietrūka naudas, piedāvāja noņemt trīs sienas, griestus un izveidot pacēlāju.
Un visa sāls ir tajā, ka pacēlāju no pirmā stāva uz augšu varēja darbināt tikai un vienīgi, nolaižot žalūziju, kas speciāli tika uzstādīta pie pacēlāja tālākās sienas, jo tur bija šķirba, tāda kā piltuve, kas pirmajā stāvā nav, otrajā, trešajā ir.
Lai neviens tajā šķirbā nekristu, bija uzstādīta vertikāla nolaižama žalūzija, tikai kuru nolaižot, pacēlāju varēja iekustināt uz augšu, un tai žalūzijai tur arī vajadzēja palikt, iekams pacēlājs nav atkal pirmajā stāvā.
Ir izskanējis – gan bez konkrētiem pierādījumiem –, ka aprūpes centra vadībai jau pēc pacēlāja nodošanas ekspluatācijā bijis apnicis katru reizi to žalūziju laist augšā un lejā, un kādam vietējam elektriķim ticis pateikts, lai iejaucas pacēlāja shēmā, lai pacēlājs darbotos bez žalūzijas nolaišanas.
Neviens no četriem apsūdzētajiem tur iesaistīts nebija. Šis mistiskais elektriķis netika noskaidrots. Liela prokuratūras kļūda bija, ka netika apsūdzēta aprūpes centra vadītāja Dina Inķēna, kurai kā vadītājai bija jāatbild par pacēlāja drošību, pārbaudi, uzturēšanu kārtībā.
Palika iespaids, ka prokurore Tropa visādos veidos viņu sargā un piesedz. Tiesa pat iztiesāšanas sākuma stadijā pieņēma blakuslēmumu – parasti to dara līdz ar spriedumu –, ka policijai jāuzsāk kriminālprocess pret centra vadītāju Inķēnu. Policija nomuļļājās ar šo procesu, līdz iestājās noilgums un lietu izbeidza.
Domāju, ka par šo traģēdiju jāatbild Inķēnai, bet par to, ka viņa nav saukta pie atbildības, – prokurorei Tropai. No šobrīd apsūdzētajiem vainīga un sodāma varētu būt varbūt tikai būvvaldes vadītāja.”
Jūt morālu atbildību
SIA “Varakļānu veselības aprūpes centrs” vadītāja Dina Inķēna: “Es gan sākotnēji teicu, gan tagad saku: par notikušo jūtu morālu atbildību. Bet sirdsapziņa man ir tīra un likuma priekšā manas vainas nav. Neko tam pacēlājam neesmu mainījusi, likusi klāt, ņēmusi nost vai kādam lūgusi to darīt.
Par tiesas spriedumu esmu pārsteigta. Apsūdzētie meklē vainīgo. Bet ražotājam un licējam bija jāzina, ko viņi dara! Tam pacēlājam bija arī citas neatbilstības. Pēc traģēdijas neviens – ne paši licēji, ne citi – neņēmās to labot. Pacēlājs tika demontēts, un tā vietā tagad ir cits.
Pensionētā prokurore Jolanta Tropa: “Es nevaru izpaust šīs lietas detaļas un neko komentēt, arī par pārmetumiem manā virzienā, lai neietekmētu tiesvedību. Varēšu runāt, kad spriedums būs stājies spēkā.”
