Spriedums Līgo nakts traģēdijā. Noziegums Latgales sadžā pirms 18 gadiem… 0
Rēzeknes tiesa Ludzā pagājušajā mēnesī piesprieda septiņu gadu cietumsodu par slepkavību greizsirdībā Gaļinai R. Noziegums izdarīts pirms vairāk nekā 18 gadiem – 2001. gada 24. jūnijā, bet krimināllieta tiesā saņemta tikai 2018. gada 23. aprīlī. Pati tiesa gan ritēja raiti un pēc pasludinātā sprieduma 8. novembrī sievieti apcietināja tiesas zālē.
Slepkavība notikusi tagadējā Rēzeknes novada Kantinieku pagasta Kelosovkas sādžā. Līgo svinību laikā kādās mājās ar vienu naža dūrienu krūtīs pagalmā pie galda tika sadurta un nomira 16 gadus vecā rēzekniete Irēna.
Policija uzsāka kriminālprocesu, bija aizdomās turētie, taču lieta līdz tiesai nenonāca: uzraugošajai prokurorei nav bijusi pārliecība, ka pietiek pierādījumu un ka tiesa slepkavu notiesās.
Prokurore aizgājusi pensijā, un viņas lietas 2016. gadā pārņēma prokurors Sandis Brasla. Jaunais un enerģiskais prokurors nolēma atjaunot izmeklēšanu šajā lietā, kas gan nebija pavisam “nolikta plauktā”, bet aktīvas izmeklēšanas darbības nenotika.
Kelosovkas privātmājā 2001. gada Līgo vakarā atradās deviņas personas: apsūdzētā un viņas divas mazgadīgās meitas, apsūdzētās māte (viņai piederēja māja), Irēna (kuru nogalināja), apsūdzētās brālis un viņa sieva, kaimiņš Semjons un vēl viens kaimiņš, kurš uz brīdi bija pienācis.
Neilgi pirms pusnakts kāds sadūra Irēnu un viņa nomira. Sākumā aizdomās turētais bija Semjons, taču policijai ātri radās pārliecība, ka viņš nav vainīgs. Un tad aizdomās sāka turēt Gaļinu. Aculiecinieku gan slepkavībai nav bijis, bet no visiem tikai Gaļinai bijis motīvs nogalināt, jo Irēna flirtējusi ar viņas vīru.
Gaļina neizturēja melu detektora pārbaudi, bija arī netiešas liecinieku norādes, ka viņa varētu būt vainīga, tāpat pierādījumi arī iegūti, jau pēc notikušā noklausoties sievietes telefonsarunas.
Tā kā apsūdzētā vainu neatzina un viņa spriedumu pārsūdzēs, 3. decembrī ir sagatavots pilns spriedums uz 27 lappusēm. Advokāts Augusts Pujats uzskata, ka pārsūdzībai ir pamats. Viņaprāt, tiesnesis Gunārs Strucinskis savā spriedumā balstījies uz pieņēmumiem un tenkām, ko teikuši liecinieki, kas nav bijuši klāt notikumā un neko neesot redzējuši savām acīm, turklāt viņu liecībās esot pretrunas.
Lasot spriedumu, var saprast, ka tiesnesi pārliecinājuši daudzi netieši pierādījumi. Tā, piemēram, nogalinātās mātes un māsas caur sienu noklausītas sarunas (notiesātā ar nogalināto bijušas kaimiņienes).
“Ja mani izsauks uz policiju, es neklusēšu… Man ir sodāmība, man apnicis strādāt uz tiesām… Man ir nospļauties uz tevi, uz bērniem. Es nesu mājās naudu, negribu par tevi norēķināties,” kliedzis Gaļinas vīrs. Gaļina lūgusi viņam nekliegt tik skaļi, bet vīrs atbildējis, ka viņam nospļauties, ka aiz sienas to dzirdot. Tad kliegusi Gaļina: ja viņš to nodošot, tad bērni palikšot bez mātes, ka nav no kā baidīties, viss ir kārtībā, ka viņš bija ļoti iereibis un neko neatcerējās…”
“Viņš” ir domāts Semjons, kas reibumā piemidzis sēdējis uz soliņa un sākumā tika turēts aizdomās par liktenīgo dūrienu. Pārējie arī vai nu gulēja, vai dažādā reibumā atradās pie ugunskura vai telpās. Kad kļuva skaidrs, ka meitene mirst, sācies liels haoss. Plus vēl lielais alkohola reibums pāri visam.
Pēc tam: savstarpēji apvainojumi, aizdomas, pretrunīgas liecības un izdomājumi. Gaļina gan uzreiz notikušajā vainojusi Semjonu, kuram demonstratīvi uzklupusi un kuru situsi par it kā izdarīto, it kā elpinājusi meiteni, ar ko pēc tam izskaidrojusi, kāpēc rokas bijušas asinīs.
Pēc tam Gaļina slepkavībā vainojusi pat savu māti… Tiesas ieskatā māte bijusi slepkavības lieciniece. Meita savai mātei teikusi: lai tikai pamēģina pierādīt viņas vainu slepkavībā un par lieka runāšanu policijā visus noduršot un nodedzināšot māju! Māte te liecinājusi meitai par labu, te atkal par sliktu, te atkal gribējusi uzņemties vainu un iet cietumā, jo meitai, lūk, divi bērni jāaudzinot…
Liecības patiešām bijušas haotiskas: kas ko redzējis, teicis, domājis, darījis un kur konkrētajā brīdī bijis. Semjons drīz atbrīvots no apsūdzētā statusa, jo pret viņu pēc būtības bijušas tikai Gaļinas liecības, večuks bijis arī bez motīva un pēc dabas labsirdīgs.
Tā nu vislielākās aizdomas kritušas uz Gaļinu, turklāt viņa neizturējusi melu detektora pārbaudi, arī noklausītās telefonsarunās fiksēta liecību saskaņošana, lai slēptu vainu.
Iepriekšējā prokurore lietu uz tiesu acīmredzot nevirzīja tāpēc, ka agrāk, lai panāktu notiesājošu spriedumu, bija nepieciešami stingri tieši pierādījumi. Pēdējos gados tiesa arvien vairāk vadās pēc pārliecības un netiešiem pierādījumiem.
Reizē ar septiņu gadu cietumsodu Gaļinai tiesa piesprieda par labu nogalinātās mātei 541 eiro materiālo kompensāciju par bērēm un 1000 eiro morālo kompensāciju. Māte gan varēja prasīt vairāk.
Tiesu praksē pēdējā laikā par šādiem noziegumiem piespriež līdz pat 71 000 eiro. Arī cietumsods varēja būt lielāks, bet ir pārkāptas apsūdzētā tiesības uz krimināllietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.
