Monika Zīle: Kāpēc bērniem dzimst antipātija pret sportu? 5
Lūkojoties, kā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) patlaban stumda verbālus mākoņus par sporta nodarbību skaita palielināšanu skolās, piezogas šī procesa jēgas apšaubīšanas sajūta. Nenoliedzami, kustības ir ļoti svarīgs veselīga dzīvesveida priekšnoteikums, ar kuru jāsadraudzējas pēc iespējas agrīnākā vecumā. Taču nav jābūt dižam ekspertam, lai saprastu, ka IZM priekšlikuma līmenī piedāvātais simboliskais mācību gada pagarinājums nerosinās mazkustīgiem bērniem strauju vēlmi saņemties ikdienas krosiņam un nepacels vispārējo jaunās paaudzes veselības līmeni. Izglītības speciālistiem derētu bez filozofiskiem spriedelējumiem, kas tik lieliski atbīda un galu galā izšķīdina lēmumu pieņemšanas termiņus, pārlūkot mācību saturu un sporta stundu izkārtojumu. Tas mēdz būt bērniem tik nedraudzīgs un stresains, ka dzimst antipātija pret fizkultūru. Labi gribot, nevis obligāto nodevu līmenī izčalojot rūpestus par skolēnu veselību, IZM varētu lietas sakārtot bez tagadējas pedagogu un vecāku tracināšanas. Pie vienas reizes varbūt arī izdomātu veidu, kā pēc iespējas loģiskāk un lietišķi pasniegt sabiedrībai nākotnē neizbēgamo mācību gada pagarinājumu. Nu, tas, kā saka, jau cits stāsts.
Protams, laba jaunās paaudzes veselība ir valstiska vērtība, arī no drošības skatu leņķa to uzlūkojot. Bet valsts drošības aspektā ne mazāk svarīga jauniešu izglītība, kas paver ceļu uz profesiju, dod dzīvē stabilitāti un sabiedriski politisko norišu izpratni. Tādā ziņā apmēram 50 tūkstoši Latvijas meiteņu un puišu vecumā no 15 līdz 29 gadiem atrodas savdabīgā nekurienē: nestrādā, nemācās un neapgūst arodu. Lai gan tie ir Labklājības ministrijas (LM) pagājušā gada beigu dati, šajā diezin vai notikušas lielas izmaiņas un maz mierinājuma faktā, ka 1914. gadā bez izglītības un līdz ar to patiesībā bez piesaistes valstij bija par 7 tūkstošiem vairāk. Zināms, ciparus var sabīdīt pa ailītēm tā, ka vāji izglītoto un tāpēc savu vietu atrast nespējīgo skaits neliekas graujošs: sadalām uz novadu “galviņām”, lauvas tiesu piešķirot lielpilsētām, un jau pavisam ciešami. Noliekot pret kopējo augšminētā vecuma jauniešu skaitu – 344 tūkstošiem, sanāk ap 14,5 procentiem no skolas un darba laivas izkritušo. Šis skaitlis dažās valstīs ar augstāku labklājības pakāpi ir lielāks. Tā ka Eiropas līmenī paši sliktākie neesam, ja balstāmies uz birokrātiskiem kritērijiem.
No valsts drošības viedokļa raugoties, 50 tūkstoši jaunu cilvēku bez izglītības un skaidras nākotnes Latvijai ir, tēlaini izsakoties, draudīgs spridzeklis. Veidojoties noteiktām apstākļu sakritībām, šī mīna var uzsprāgt gan valstij naidīgos veidojumos un no ārpuses kairinātu nemieru un pat terorisma izpausmēs, gan nodarīt kaitējumu Latvijas attīstībai gluži paredzamā rītdienā. Jo vairākums lielā jauno ļaužu pulka, kam trūkst motivācijas mācīties un strādāt, diemžēl jāuzlūko kā valstij turpmāk uzturamie, nevis darba spēks un nodokļu maksātāji. Pietiek ieskatīties Uzturlīdzekļu garantijas fonda (UGF) mājas lapā publicētajā alimentu parādnieku sarakstā, lai secinātu, ka pārāk daudziem 25 – 30 gadīgiem tēviem (arī mātēm, jā) bērnu uzturēšanas pienākums ir tukša skaņa. Lielākoties viņi nāk no slāņa, kam trūkst vispārējās un profesionālās izglītības.
