Kas veicina atgriešanos? 7
Šobrīd Latvijā uz dzīvi atgriežas tie cilvēki, kam, pirmkārt, pietrūkst latviskās vides un kas ir emocionāli un nacionāli noskaņoti pēc savas būtības. Otrkārt, tie, kam nepaveicās svešatnē atrast labu darbu un tur iedzīvoties. Treškārt, tie, kas grib citā valstī iegūtās zināšanas likt lietā Latvijā, un, ceturtkārt, tie vecāki, kam bērni jāsāk laist skolā un beidzot jāizšķiras, vai tā būs latviešu skola vai kāda cita skola. Tam piekrīt arī sociālantropolgs Klāvs Sedlenieks.
Viņš uzskata, ka reemigrācijas plānus mēs veidojam, nevis domājot par tiem, kas aizbraukuši, bet gan paši par sevi, jo aizbraucēji lielākoties ir jauni cilvēki spēka gados, kas varētu veicināt Latvijas ekonomiku, varētu būt garants pensiju sistēmai un demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Tie, kas nav aizbraukuši, salīdzinājumā ar emigrējušajiem acīm redzami ir kaut kādā veidā priviliģētā situācijā: vai nu viņiem ir labāka izglītība, vairāk ietekmīgu draugu, īpašumi vai vienkārši mazākas prasības pret dzīvi.
Sedlenieks: “Viena no Latvijas iezīmēm ir sociālā nevienlīdzība, un, ja tā netiks samazināta, tad aizbraukšana diemžēl turpināsies. Motivāciju aizbraukt rada nospiestība un dzīve diskomfortā. Kāpēc lai cilvēki atgrieztos, ja Latvijā nav ekonomiskas augšupejas un nav darbavietas, kuras ir samērā labi apmaksātas un kurās nepieciešams darbaspēks ar tādām prasmēm, kādas vajadzīgas darbam Īrijā vai Vācijā? Ne jau tie nebūtiskie pasākumi, kas ietverti Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānā, veicinās atgriešanos. Reemigrācijas plāns izplēn, vēl neīstenots, jo nevēršas pie problēmas būtības, kas ir ekonomiska un sociāla, nevis birokrātiska rakstura.”
