Māksliniece ar Stokholmas pieredzi 7
Nellija Cīrule Stokholmā nodzīvoja no 2009. gada septembra līdz 2012. gada rudenim. Tagad Nellija dzīvo un strādā Rīgā.Galvenais atgriešanās iemesls – disharmonija dvēselē, ilgas pēc mājām.
Uz Stokholmu Nellija devās, lai palīdzētu draudzenei gatavoties Ziemassvētku tirdziņam – izgatavot stikla vitrāžiņas. Reiz abas kopā bija mācījušās Lietišķās mākslas vidusskolā, Stikla dizaina nodaļā.
Ziemassvētki pagāja, vitrāžas tika pārdotas, un Nellija palika Stokholmā. Uz jautājumu – kāpēc? – viņa atbild: – “Domāju, ka tas bija ierakstīts Visuma lielajā plānā. Jau agrāk es pazinu kādu vecu kundzīti Lidiju, kurai Stokholmā ir sava māja un bija vajadzīga kopēja. Lidija aicināja mani pie sevis. Viņu vairs nekas dzīvē nesaistīja kā vienīgi garšīgi paēst. Es kopu viņu, vadāju pa veikaliem, bet tas ātri vien kļuva apnicīgi. Tad kāds puisis man piedāvāja citu darbu – tīrīt mājas. Jau tad man pavīdēja galvā doma par Rīgu, bet kaut kāds dīvains spēks neļāva atgriezties, mana vieta vēl bija tur. Teicu puisim, ka nevēlos pārvietoties ar sabiedrisko transportu, un firma man iedeva dienesta auto. Mēs tīrījām mājas pirms vai uzreiz pēc pārdošanas – no griestiem līdz namdurvīm.
Kādu dienu no rīta piecēlos un sapratu, ka šis posms manā dzīvē ir beidzies. Uzrakstīju atlūgumu un centos izdomāt, ko darīt tālāk – vai atgriezties Latvijā vai meklēt Zviedrijā citu darbu. Domājot par katru no šiem variantiem, ieklausījos savā sirdī, fiksēju sajūtas un secināju, ka atbilde ir skaidra – es atgriežos Rīgā. Visas manas ķermeņa šūnas uzgavilēja, jutos kā septītajās debesīs. Un tagad jau divus gadus šī sajūta manī ir dzīva – es iekšēji gavilēju un baudu dzīvi.
Mana dvēsele Stokholmā ieguva jaunu pieredzi, es paplašināju savu apziņas lauku – tas bija galvenais ieguvums. Darbu atrast un naudu pelnīt es varu gan te, gan tur, bet ne tas nosaka manu dvēseles sajūtu. Kopš atgriešanās ne sekundi neesmu vairs gribējusi dzīvot svešatnē. Pēc Stokholmas perioda esmu kļuvusi daudz brīvāka, radošāka un priecīgāka. Pat savu garderobi nomainīju no melnas krāsas apģērbiem uz košām, priecīgām krāsām.
Mammai mājās jau sen stāvēja stelles, šad tad viņa kaut ko auda, un man skatoties radās interese par aušanu. Atlika to izteikt skaļi, kad draudzenes, paziņas sāka man dāvināt dzijas, diegus un pat piedāvāja stelles par izdevīgu cenu! Es tās nopirku un mājas augšstāvā iekārtoju sev studiju. Tagad esmu uzaudusi un uzšuvusi jau vairākus mēteļus un jakas. Nesen noslēdzu līgumu ar salonu, kuram audīšu svārkus, ir piedāvājumi arī no citiem saloniem. Pieprasījums pēc maniem izstrādājumiem pieaug. Jūtos uz viļņa un uzskatu, ka katrs laimīgs cilvēks, kurš atgriežas no svešatnes, Latvijai ir ieguvums. Nav svarīga tikai mūsu katra ekonomiskā atdeve, galvenais – lai psihiski veseli un laimīgi cilvēki visapkārt!”
