Pavārs ar Dublinas skolu 7
Gita un Lauris Remesi Īrijā nodzīvoja no 2005. gada līdz 2014. gada pavasarim. Tur piedzima abi bērni – Roberts (7) un Marta (5). Tagad Remesi dzīvo un strādā Saldus pagastā, Gitas tēva mājās, nodibinājuši savu SIA un saimnieko vietējā kafejnīcā. Galvenais atgriešanās iemesls – bērniem jāsāk mācīties skolā.
Pavārs Lauris Remess ar ģimeni jau pusgadu dzīvo Latvijā un savu atgriešanos nenožēlo. Laurim un Gitai tagad ir sava kafejnīca, kur saimniekot, bērniem – skola un bērnudārzs tuvu mājām.
2005. gadā Lauris uz Īriju aizbrauca pirmais. Sākumā pusgadu viņš Svordas siltumnīcās lasīja tomātus, tad kafejnīcā mazgāja traukus un tikai pēc gada tika pamanīts un pieņemts darbā savā profesijā – par pavāru. Vienlaikus Lauris Dublinā apmeklēja pavāru skolu, jo gatavošana puisim padodas godam.
Gita Latvijā pabeidza vidusskolu un tad devās pie sava mīļotā vīrieša uz Īriju. Viņa gandrīz deviņus gadus nostrādāja par viesmīli viesnīcā. Visgrūtāk bija tad, kad sāka dzimt bērni, Gita: – Tas nav kā te, Latvijā – viena ome, otra ome, brālis, māsa vai draudzene palīdz! Īrijā bijām tikai mēs divi, kuriem rūpēja mūsu bērni. Cīnījāmies, kā pratām.
Kad bērniem tuvojās skolas vecums, Remesu ģimene nolēma atgriezties, jo vēlējās bērnus sūtīt latviešu skolā. Lauris: “Lai nav tāda raustīšanās, ka bērniem ir skola gan te, gan tur. Esmu redzējis dažas jaunās ģimenes, kas mētājas starp mītnes zemi un dzimteni – tur bērni tiek pacelti klasi augstāk, jo te zināšanu līmenis ir augstāks, bet Latvijā bērni aizcelti klasi zemāk. Svordas pilsētā strādā daudz latviešu, lielākoties viņi pa četriem vai pieciem noīrē vienu māju un tādējādi var ietaupīt līdzekļus. Mums šāda māja bija jāapmaksā diviem. Bērni prasīja papildu izdevumus, daudz iekrāt neizdevās. Kad atgriezāmies, meklējām darbu tuvākajā apkaimē. Liktenīgas nejaušības dēļ pagasts izīrēja kafejnīcas telpas. Tagad strādājam paši sev un varam abi būt kopā.
Gita atceras: “Īrijā Lauris agri devās uz darbu, bet, kad viņš atgriezās mājās, uz darbu devos es. Mēs viens otru reti redzējām, visu laiku skrējām caur dzīvi kā vāveres ritenī.” Lauris piebilst: “Kad īri brīvdienās atpūtās, mums, latviešiem, bija jāstrādā. Es strādāju katru sestdienu un svētdienu. Kad atgriezāmies dzimtenē, jutām, ka esam atsvešinājušies – deviņi gadi te aizritējuši bez mums. Tomēr sapratām, ka tas pāries, mēs Latvijā iedzīvosimies no jauna, jo esam piederīgi šai vietai. Īrijā vienmēr mēs būtu tikai iebraucēji.
Ja mēs nebūtu aizbraukuši, nenovērtētu tās priekšrocības, kādas ir Latvijā. Priecājos, ka meitai dārziņā ir labs, veselīgs ēdiens, kas nemaz nemaksā daudz, un dēlam skolā ir brīvpusdienas, bezmaksas pulciņi. Atzīstos – kad braucu prom, man viss te riebās, likās, ka nekā te nav, bet tagad man acis atvērušās un es spēju novērtēt to, kas ir patiešām būtisks.”
Gita: “Es priecājos par to, ka daba mainās – mums te ir četri gadalaiki. Īrijā visu laiku ir nemainīgs klimats, un tas ir tik ļoti garlaicīgi! Lauris, būdams pavārs te un Īrijā, salīdzina ēdienkartes un secina, ka tās ir kā diena pret nakti. Neviens īrs neēd karbonādes un kotletes. Īri ēd, piemēram, krēmzupas.”
Lauris teic: “Pamazām arī latviešus esmu pieradinājis pie krēmzupām. Nav viegli mainīt ēšanas ieradumus. Dzīvojam tagad Gitas tēva mājās, un mums ir savs dārzs. Te burkānam un kartupelim ir cita, daudz labāka garša. Izveidojām savu SIA, jo par pašnodarbināto iespējām neko nezinājām. Pēc atbraukšanas bija grūti orientēties situācijā un izprast, kā vislabāk te sākt savu darbošanos – likās, ka dokumenti uzrakstīti sarežģītā, vienkāršam cilvēkam grūti saprotamā latviešu valodā.
Pagasta vadība varēja kafejnīcai paņemt bagātākus, pieredzējušākus saimniekus, bet izvēlējās mūs – jaunus zaļknābjus, kas nupat atgriezušies dzimtenē. Tagad man ir sajūta, ka eju pa pareizo ceļu. Kādreiz es gribētu atvērt savu restorānu.”
