Vai Reemigrācijas plāns sevi attaisno? 7
Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna līdzautore, bijusī Ekonomikas ministra padomniece Ilona Platonova uzskata, ka šāds plāns noteikti ir vajadzīgs:
“Visiem 200 tūkstošiem aizbraukušo mums, protams, nav ko piedāvāt, bet mēs varam palīdzēt atrast darbu un nokārtot sadzīves apstākļus tiem 5 – 10 procentiem, kas paši vēlas atgriezties.
Bieži vien ārvalstu kompānijas vēlas radīt Latvijā jaunu ražotni, un mēs varam sazināties ar atgriezties gribētājiem un noskaidrot, vai viņi ir gatavi strādāt Latvijā konkrētu darbu par konkrētu atalgojumu. Arī vietējie uzņēmumi, piemēram, “Valmieras stikla šķiedra”, ar bijušo darbinieku starpniecību un internetā sameklēja krīzes laikā atlaistos darbiniekus, kas bija izklīduši pa pasauli, un aicināja atpakaļ darbā. Bet “Statoil”, atverot Zvanu centru, rīkoja darba intervijas latviešiem Stokholmā, jo bija vajadzīgi cilvēki ar skandināvu valodu zināšanām.
Daži latvieši ārvalstīs paši atklāj kādu biznesa ideju un veiksmīgi īsteno to Latvijā. Atgriezties gribētājiem ir lietderīgi sazināties ar savu pašvaldību un noskaidrot iespējas. Cēsu novada pašvaldībai ir savs lokālais Reemigrācijas plāns, kas aktīvi tiek īstenots. To, ka Cēsīs iespējams sākt uzņēmējdarbību pēc atgriešanās no ārzemēm, pierāda, ka pēdējā gada laikā Cēsīs atvērti pieci uzņēmumi, kuriem kapitāls uzkrāts ārzemēs. Arī Kuldīgā pašvaldība rūpējas par saviem izceļotājiem – nesen uz dzīvi atgriezās sieviete ar četriem bērniem. Tagad viņa Kuldīgas novada mājražotāju produkciju tirgo Rīgā, Kalnciema ielas tirdziņā un citviet, bet bērni apmeklē vietējo skolu vai bērnudārzu. Ja ir darbs, var atgriezties pavisam vai arī atrast iespējas, kā darboties abās valstīs un dzīvot Latvijā. Slikti tad, ja cilvēki atgriežas emocionālu motīvu vadīti, neatrod darbu un atkal brauc prom.
Kad izstrādājām Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu, par to informējām sabiedriskās organizācijas, vēstniecības valstīs, kur ir vislielākās latviešu diasporas, izveidojām sadaļu portālā “Draugiem.lv”, kā arī ekonomikas ministra un ārlietu ministra ārvalstu vizīšu laikā stāstījām par šo plānu diasporu pārstāvjiem. Protams, ne viss mūsu valstī vēl darbojas pietiekami raiti un loģiski. Nesen kāda emigrante jautāja, kur un kā viņas bērnam vislabāk apgūt latviešu valodu, un formālo atbildi viņa saņēma tikai pēc četriem mēnešiem, kad tas vairs nebija aktuāli. Jautājumu mēs pāradresējām Izglītības ministrijai, kas savukārt tālāk – Latviešu valodas aģentūrai. It kā viss notika saskaņā ar noteikumiem, bet realitātē tas nestrādā, tāpēc nepieciešama vienas pieturas aģentūra, kurā informāciju apkopotu un operatīvi spētu sniegt interesentiem.
Bet Nodokļu maksātāju biedrības vadītājs Ivars Jakovels uzskata, ka nekas ievērības cienīgs ārzemju latviešiem Reemigrācijas plānā nav piedāvāts, lai veicinātu kaut vai viņu interesi par iespēju atgriezties dzimtenē. Viņš teic: “Ir tikai kaudzēm sarakstītu papīru ar tukšām frāzēm un solījumiem. Mēs, Nodokļu maksātāju biedrība, rīkojām ārzemēs dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo aptauju un noskaidrojām, ka 93% aptaujas respondentu valdības solījumi vispār nav sasnieguši. Kā galvenos faktorus, kas motivētu atgriezties uz dzīvi Latvijā, aptaujātie min labāku ekonomisko situāciju valstī un iespēju atrast labi apmaksātu darbu. No aptaujātajiem tikai 8% atzina, ka plāno Latvijā atgriezties jau tuvākajā nākotnē, bet 4% vēlas atgriezties kaut kad vēlāk. Pārējiem tautiešiem atgriešanās nav aktuāla.”
Pētījums atklāj, ka ārzemēs dzīvojošie tautieši mēnesī pēc nodokļu nomaksas saņem vidēji 6 reizes lielāku algu nekā pirms tam, dzīvojot un strādājot Latvijā. Proti, lielākā daļa aptaujas dalībnieku (68%) atzina, ka alga mēnesī uz rokas Latvijā svārstījusies 150 – 350 eiro robežās, bet ārzemēs – saņem vidēji 1000 – 2000 eiro. Aptaujā piedalījās 587 ārzemēs dzīvojoši Latvijas valstspiederīgie no dažādām valstīm, visvairāk no Īrijas un Lielbritānijas.
Jakovels secina: “Lai cik ļoti mēs gribētu runāt par patriotismu un piederības sajūtu Latvijai, tomēr ir jāskatās reāli – cilvēki nespēs domāt par valstiskām vērtībām, ja viņus izmisumā dzīs fakts, ka nav naudas, par ko nopirkt bērniem ēst.”
Tātad atpakaļ atbrauc tikai 8% no tiem, kas aizbraukuši. Pērn Latvijā esot atgriezušies aptuveni 7000 cilvēku. Kas viņus tam motivē, un kā katrs savu pasaulē gūto pieredzi liek lietā dzimtenē? Kāda ir viņu pievienotā vērtība pēc atgriešanās? Viennozīmīgi – labas svešvalodu zināšanas un plašāks redzes leņķis, bet katram, protams, ir savs stāsts.
