Mārtiņš Bondars, Saeimas deputāts, Latvijas Reģionu apvienība: 0
– Kādas puķes un kādos svētkos dāvināt sievai un meitām?
– Tuvojas pavasaris, un ziedu veikalos jau var nopirkt Latvijas narcises. Tāpēc jau trīs reizes pēdējo desmit dienu laikā esam sevi palutinājuši ar narcisēm. Pirmā reize bija Valentīndienā, pārējās pēc tam. Agrāk Ievai ļoti patika baltās rozītes, tagad mums abiem patīk tie ziedi, ko Latvijas daba katrā sezonā sniedz. Vasarā, laikam tāds vecums, sāk patikt peonijas. Rudenī – asteres un mārtiņrozes.
– Septiņus gadus bijāt Valsts prezidenta kancelejas vadītājs. Kādi ziedi patika prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai?
– Prezidentei vispār patīk augi un puķes, tālab visus ziedus, kas tika dāvināti, viņa ar pateicību pieņēma.
– Vai ir reglamentēts, cik un kādi ziedi jādāvina prezidentam?
– Nē, nav nekas strikti noteikts. Domāju, ka svarīgākais, kas dāvinātājam ir jāsaprot – tās puķes ir no viņa paša. Jo bieži vien cilvēki aiziet uz ziedu veikalu, kaut ko nopērk un pasniedz, tad sanāk tā bezpersoniski. Bet uzreiz var just, ja cilvēks pats ir izvēlējies ziedus, ielicis savu domu to sakārtošanā, noformēšanā. Tas pat nav naudas jautājums, drīzāk attieksmes.
– Savulaik ieguvāt maģistra grādu publiskajā pārvaldībā Hārvarda universitātē. Kā amerikāņi dāvā ziedus, vai viņi arī it tik traki uz puķu audzēšanu un dāvāšanu?
– Kad mācījos Hārvardā, abas meitas bija skolnieces, jaunākā sāka iet 1. klasē. Pirmajā skolas dienā, protams, devām viņām līdzi puķes skolotājām. Tas skolā bija brīnums, nācās skaidrot, ka Latvijā ir tāda tradīcija. Kad devāmies ciemos pie kursabiedriem vai kolēģiem, Ieva viņiem dāvināja ziedus. Pirmajās reizēs amerikāņi bija ļoti izbrīnīti, taču, laikam ejot, arī viņi, ciemojoties pie mums, dāvināja mums ziedus. Viņiem iepatikās dāvāt ziedus.
Anitai Bormanei, “Latvijas Avīzes” galvenās redaktores vietniecei, uz darbagalda vāzē allaž ir kāds zieds, šodien – sniegpulkstenītes, kas medaini smaržo pēc pavasara.
– Jā, man ir ļoti svarīgi, lai gan mājās, gan darbā būtu ziedi. Varbūt šo vēlmi esmu neapzināti pārņēmusi no savas ģimenes sievietēm. No bērnības atceros, kā ziedu kompozīcijas veidoja mana mamma. Istabās uz galdiem vienmēr bija rozes vai dažādas citas mūsu dārza puķes, ko mamma prot sakārtot skaistās kompozīcijās. Jau gaidu vasaru, kad mūsu dārzā atkal smaržos rozes un lavanda. Viena mana vecmāmiņa dzīvoja Dobelē. Kad ziemā iebrauca Rīgā, teica – labāk nenopirkšu maizesklaipu, bet kādu ziedu, ko aizvest mājās. Vasarā viņa kopa akmeņdārzu japāņu stilā. Man patīk daudzi ziedi, sevišķi baltās ulmaņlaika lilijas, jo man šķiet, ka tām piemīt vēsturiska smarža.
