“Bet nāk tik vecenes, pidirallā, pidirallā, un stāda pujenes…” 0
Lūk, šai draiskajai dziesmai nu gan ir jāmaina vārdi, jo šodien peonijas ir modē visā pasaulē un jaunas sievietes tās izvēlas pat saviem līgavas pušķiem. Slavenais selekcionārs Aldonis Vēriņš tās redzējis meitenēm vainagos pagājušajos Skolēnu dziesmu un deju svētkos. Skaidra lieta, ka Vēriņam uz peonijām ir ērgļa acs, jo ir kaislīgs to audzētājs:
– Ķīnā peonija ir nacionālā puķe. Mao Dzeduna laikā tā bija aizliegta, bet nu atkal godā celta. Ķīniešiem nav būtiski, kādā krāsā ir peonija. Ja esmu kautrīgs zēns un nevaru izmurkšķēt tos trīs vārdus – es tevi mīlu, pietiek, ja meitenei sniedzu peonijas ziedu. Un, ja meitene to pieņem, tātad viņa pieņem arī manu mīlestību un varam posties kāzām. Amerikā arī peonija ir augstā godā un to audzēšana vēršas plašumā. Eiropā pirms desmit gadiem bija piecas mazas peoniju audzēšanas firmas, tagad desmit lielas. Ir bezgala daudz šķirņu, krāsu un formu, – augsto dziesmu pujenei sāk Aldonis Vēriņš. Bet kā tad ar to teicienu – nopļukusi kā veca pujene, ieprasos. Tas radies savulaik, kad vecajām franču šķirnēm (izveidotām 19. gs.) bija lieli, krāšņi, pildīti ziedi, bet ļoti tievi ziedneši. Kad cers saziedēja, ziedneši gūlās pie zemes un savārtījās dubļos. Tagad izveidots tūkstošiem šķirņu, kas iztur visstiprākos vējus. Peonija patiešām ir skaista. Es stāvu un krītu par peonijām, saka Aldonis Vēriņš. Pusgadsimtu Padomju Savienībā viņš bijis gladiolu karalis. Tagad, kad ir iekāpis dzīves 88. gadā, vairs nevar apkopt lielas plantācijas. Nu pietiek ar 400 kvadrātmetriem piemājas dārzā, kur audzē vairākus simtus peoniju.
– Kārtīgam puķkopim tā puķe, ko viņš mīl, jāaudzē deguna priekšā, lai viņš katru rītu ar to varētu sasveicināties. Peonija ir brīnišķīga puķe. Pagājušā gadsimta sākumā katrā lauku sētā bija pa peonijas ceram. Tomēr tās bija ļoti vienkāršas šķirnes. Sarkanā nebija īsti sarkana, bet gan violetsarkana, baltā bija ar sarkaniem pleķiem un rozā izbalēja līdz baltiem ziediem. Bet tagad peoniju šķirnes ir no sniegbaltiem ļoti mirdzošiem tīriem ziediem līdz gandrīz melniem. Pirms piecpadsmit gadiem Latvijā ienāca dzeltenziedu peonijas, kuras vēl tagad dažs labs nav redzējis, lai gan to ir pāri par simts šķirņu. Nabaga tulpe katru vasaru jāizrok, labi jāglabā, rudenī jāiestāda… Toties peonijas neprasa katru gadu pārstādīt. Man ir ceri, kas jau aug divdesmit gadus, esmu redzējis tādus, kas aug astoņdesmit gadus vienā vietā. Ja visu izdara pareizi – peoniju kārtīgi iestāda kārtīgā zemē, tad tas ir mūža stādījums. Pats jaunībā iestādi, un mazbērni priecāsies, – teic Aldonis Vēriņš, kurš tieši uz peoniju ziedēšanas laiku “Lauku Avīzes” izdevniecībā laidīs klajā “Peoniju avīzi”.
