Ivars Bušmanis: Sprādzienu bīstamais aprīlis 8
Biju nodomājis savus gāzes balonus sagriezt ar fleksi. Balonus atdot par brīvu negribējās, jo jauns maksā ap 90 eiro. Metāllūžņu savācēji teicās pieņemt tikai sagrieztus. Jau prātoju, kā labāk griezt. “Tu papriekš izlaid gāzi un tad griez, mācīja viens kaimiņš. “Trakais! Gāze smagāka par gaisu un labprātīgi ārā nenāks. Izlaid papriekšu cauri ūdeni,” pieteica otrs. Process rādās tikpat riskants kā sapierim mīnu atmīnēšana. Kā zināms, šie kļūdās tikai vienu reizi.
Bet cik reižu kļūdījusies Ekonomikas ministrija! Vairākas reizes tā piebeigusi sarkano balonu ēru. Bet gaisā nav uzgājusi tikai tāpēc, ka ik pa laikam pārceļ sarkano likvidēšanas termiņu. Otrdien valdība lems vēlreiz, vai neatcelt vēl uz trim gadiem. Izrādās, nav jāsteidzas pa galvu un kaklu. Jo sarkano balonu strauja izņemšana no tirgus ir sprādzienbīstamāka nekā to ekspluatācija.
Jā, ar statistiku var pabaidīt: pērn bijuši 11 ugunsgrēki, kuru iespējamais cēlonis – gāzes balons ar reduktoru. Vidēji mēnesī viens! Bet to ugunsgrēku skaits, kas vispār radušies virtuvē, gatavojot ēdienu – piededzinot, pārkūsājot pienam, aizmirstot izslēgt gāzes plīti –, pieņemu, ir pat vēl lielāks. Diemžēl precīzu statistiku par plīts izraisītajām ugunsnelaimēm Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests nespēja sniegt. Bet tāpēc jau ar MK noteikumiem neliek ēst taisīt vannas istabā.
Saprotams, ka sarkanie padomju laikos ražoto gāzes balonu “gosti” neatbilst Eiropas Savienības π (pī) zīmei. Tāpēc, ka apšaubāma to drošība. Viens no baloniem, uz kura sēžu, arī horizontālā stāvoklī ātri pārtrauca dot gāzi, kaut gan pēc svara tas ir puspilns. Tik netīrīts tas ir. Nudien nopriecājos, ka viens no priekšlikumiem, kas otrdien jāapstiprina valdībai, ir visu sarkano balonu obligātas pārbaudes līdz šā gada oktobrim. Tas gāzes piegādātājus piespiedīs balonus regulāri tīrīt un reāli pārbaudīt. Izrādās, ka var paildzināt vēl veselu un labi funkcionējošu gāzes balonu mūžu, nederīgos izņemot no aprites.
Sprādzienbīstami valdībai ir arī gāzes balonu lietotāji. Neviens nezina, cik īsti, bet vismaz 200 tūkstoši esot. Spiežot par 90 eiro jeb par puspensiju pirkt jaunu balonu, daudzus šitā var atstāt bez ēdiena. Pietiek ar vienu, kas savu veco balonu tad atvestu uz Ekonomikas ministriju un…
Iepriekšējie noteikumi man lika gaidīt, kamēr manu personisko jauno balonu uzpildīs, tādējādi gan divreiz liekot braukt, gan domāt, kā iztikt, kamēr to pilda. Tagad tikšot iedarbināts apmaiņas tirgus ar līdzvērtīgiem baloniem. Labi, skaitīšu skrāpējumus! Arī piespiedu noma ir būtisks punkts, kas man dos iespēju iznomāt un nedos iespēju gāzes piegādātājam atteikt.
Tā nu sēžu lauku mājās uz diviem gāzes baloniem un prātoju: militārās mācības ar atmīnēšanu jāatliek, slepenā operācija ar sarkano balonu uzpildi Lietuvā (tie tur lētāki) vairs nav aktuāla. Nelegālo gāzes uzpildītāju slepus gatavotās uzpildes ķēdes vēl trīs gadus nebūs vajadzīgas. Metāllūžņu savācēji, kuri jau paziņoja, ka ņems balonus tikai pa daļām un bija gatavi savākt visu, kas palicis pāri pēc tukšo balonu spridzināšanas, nu paliks bez šī rūpala. Jo nu šiem aizliegs pieņemt jebkādas gāzes balonu detaļas.
Četrus gadus ilgo iedzīvotāju biedēšanas kampaņu Ekonomikas ministrija noslēgusi ar jēdzīgu risinājumu. Žēl, ka vispirms trūcināja un tikai tagad – nedēļu pirms sprādzienbīstamā aprīļa – piedāvāja risinājumu. Nevis risinājumu meklēja no paša sākuma.
