Sprādziens, kas mainīja daudzu cilvēku dzīves. Černobiļas avārijas gadadiena – seku likvidēšanas dalībnieka atmiņas un pārdomas 0
AUTORS: Jānis Ievītis, Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieks
1986.gada 26. aprīli plkst. 01:24 notika sprādziens Černobiļas AES – viena no lielākajām tehnogēnajām katastrofām pasaulē. Sprādziens daudzu cilvēku dzīves iedalīja līdz un pēc. Černobiļas AES katastrofu atcerēsies paši katastrofas likvidēšanas dalībnieki un noteikti viņu tuvinieki, taču ļoti gribētos lai to neaizmirst arī līdzcilvēki.
Diemžēl publiskajā telpā tā arī neatradīsim oficiālas ziņas un precīzus datus par katastrofas sekām un galvenais par tās cēloņiem. Arī katastrofas seku likvidēšanā piedalījušos personu uzskaitījums nav visai precīzs, tas pamatā balstās uz to, vai persona par sevi ir atgādinājusi, vai ir griezusies medicīniskajā iestādē, ja nepaspēja, tad neko.
Vispirms – kas tad bija tās personas, kuras tika apsūdzētas Černobiļas AES katastrofā un kāds tad bija sods?
1987. gada 29. jūlijā (tiesas process sākās 1987. gada 7. jūlijā) tiesas priekšā stājās Černobiļas AES direktors Viktors Brjuhanovs, galvenais inženieris Nikolajs Fomins, galvenā inženiera vietnieks Anatolijs Djatlovs, reaktora ceha priekšnieks Aleksandrs Kovaļenko, maiņas priekšnieks Boriss Rogožins un uzraudzības inspektors Jurijs Lauškins.
Tiesa sodu noteica precīzi kā to lūdza prokurors- Viktoram Brjuhanovam, Nikolajam Fominam un Anatolijam Djatlovam- 10 gadi, Aleksandram Kovaļenko- 3 gadi, Borisam Rogožinam- 5 gadi, bet Jurijam Lauškinam- 2 gadi labošanas darbu kolonijā.
Pašreiz Lietuva Ignalinas AES ir praktiski slēgusi un ir paredzējusi tās pilnīgu demontāžu līdz 2038. gadam, taču Baltkrievijā darbu ir uzsākusi Astravjecas AES. Jādomā, ka, ceļot Astravjecas AES, ir ņemti vērā Černobiļas bēdīgā pieredze.
Morāle viena: lai arī cik droša šķiet projektētā iekārta, cilvēciskais faktors tomēr ņems virsroku, tāpēc pilnīgi noteikti, ka notiesātās personas nebija bez vainas, kaut vai tā iemesla dēļ, ka ieņemamais amats dod ne tikai priekšrocības funkciju, bet uzliek arī par pienākumu pateikt skaidru “nē”, tāpēc attaisnojums, ka 4. blokā eksperimentu rīkoja pēc plāna un augstāka norādījumu, neiztur kritiku, taču jautājums, vai sods bija adekvāts un notiesātas visas personas, paliek atklāts.
Tiesnesis Černobiļas prāvā bija tā laika PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks Raimonds Brīze.
Kas tad bija šis Raimonds Kazimira d. Brīze, kāpēc tieši viņam tāda uzticība tik svarīgā lietā? Publiskajā telpā par R. Brīze ziņas ir skopas, atrodams tikai, ka viņš augstajā amatā Maskavā nokļuva pēc uzticīgas kalpošanas sistēmai LPSR Augstākās tiesas tiesneša amatā, pēc tā, kad viņš 1962. gadā notiesāja 8 latviešu tautas interešu aizstāvjus.
Pasaulei bija vajadzīga patiesība par Černobiļas AES avāriju, taču PSRS, politisku iemeslu dēļ tā tika rūpīgi slēpta (tāpat kā par Tockas poligonā notikušajām mācībām ar nosaukumu “Sniedziņš”), un tādēļ tieši Brīze kandidatūra laikam bija pati piemērotākā- liekus jautājumus neuzdos, izdarīs visu pēc pavēles un vēl labāk.
Izskatot lietu un pieņemot nolēmumu, visos laikos tiesas pienākumos ir ietilpis konstatēt un pieņemt blakuslēmumus par noziegumus veicinošajiem un to ietekmējošiem faktiem. Cik zināms, tad nekādu blakuslēmumu nebija, kaut gan iepazīstoties ar publiskajā vidē pieejamo informāciju, apsūdzētie uz šiem apstākļiem norādīja.
Ko šeit var daudz ko kādam pārmest, tādos laikos jau dzīvojām, kā teikt o tempora, o mores! (Ak laiki, ak tikumi- latīņu teiciens)
2011. gadā, apritot 25 gadiem kopš Černobiļas AES katastrofas, apvienība Jumava, apkopojot tā laika dalībnieku atmiņas izdeva grāmatu “Černobiļa arvien mūsu atmiņā”. Autori grāmatā dalījās ar savām atmiņām, pārdzīvojumiem.
Es personīgi Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas 30. kilometru zonā nokļuvu 1986. gada 26. jūnijā, kad mācījos Minskas augstākajā milicijas skolā. Atrados Baltkrievijā, Gomeļas apgabala, Hoiņiku rajonā līdz 26. jūlijam, kad atgriezāmies atpakaļ Minskā. Atmiņā palikušas tukšās sādžas, kur vēl mēnesi atpakaļ dzīvoja cilvēki, brīvi klaiņojošie mājputni, suņi utt.
Mūsu pienākumos ietilpa raudzīties, lai nenotiek marodierisms, jo citur izmitinātie iedzīvotāji tomēr mēdza atgriezties savās mājās lai paņemtu kādas lietas. Pirms izbraukšanas divi kursanti atteicās braukt uz Černobiļas zonu, par to viņus nekavējoties izslēdza no skolas. Par viņu tālāko likteni diemžēl neko nezinu, nebrīnīšos, ka viņi kā “partizāni” nokļuva uz reaktora jumta.
Atrodoties avārijas zonā, ar dozimetru tika mērīts radiācijas daudzums, līdz no Maskavas atbraukušais ģenerālis pateica, ka tik daudz radiācijas nedrīkst būt un jāraksta mazāk. Absurds rīkojums, tieši milicijas ģenerāļa stilā, taču tas tika izpildīts.
Kopumā gan rīkojums liecina par vienu – totāla neziņa visos līmeņos, politiskās varas apjukums, kura centās slēpt ko vien var noslēpt, savukārt avārijas seku likvidēšanā iesaistīto cilvēku liktenis labākajā gadījumā palika otršķirīgs.
Kas tad bija šie likvidatori, kuri glāba pasauli?
Viņi ir visdažādākie, dažādu gadagājumu, tautību un profesiju pārstāji, Černobiļā viņi nokļuva dažādos ceļos – dažs dienēja armijā un kā karavīrs pildīja pavēli, cits kā mediķis, pildot Hipokrāta zvērestu, citu vienkārši tīrumā nocēla no traktora, vai, neļaujot satikties ar ģimeni, tieši no mežcirtēju brigādes aizveda uz kara komisariātu utt, taču mūs visus vieno viens vārds – Černobiļa, kad katru gadu 26. aprīlī atceramies notikušo, atceramies tos, kuru vairs nav.
Likvidatori pasauli izglāba, taču dzīves ritms ir neapstādināms un viņiem pašiem rodas nepieciešamība pēc palīdzības – sociālās, materiālās.
Šogad paliek jau 39 gadi kopš Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas un nākamgad sāks tecēt jau piektais gadu desmits. Kas tad ir noticis par šiem 14 gadiem, kopš 2011. gadā izdotās grāmatas “Černobiļa arvien mūsu atmiņā” ? Vai 14 gadi Černobiļas AES katastrofas likvidatora dzīvē ir daudz vai maz?
Protams, ņemot vērā dzīves ilguma paaugstināšanos, 14 dzīves gadi nav pārāk daudz, taču, ja cilvēkiem ir piešķirtas invaliditātes un veselības stāvoklis nav tas labākais, tad 14 gadi tomēr ir pat ļoti daudz.
Kā tad šodien jūtas Černobiļas AES katastrofas likvidācijas dalībnieki, kāda ir medicīniskā, sociālā un finansiālā aprūpe?
Vēlos izcelt dažus normatīvos aktus, kas černobiliešus skar kopumā.
1999. gada 9. septembrī Saeima pieņēma Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likumu, kurš spēkā stājās 2000. gada 1. janvārī.
Šajā likumā ir dažas lietas, kam, manuprāt, likumdevējam noteikti būtu pievēršama uzmanība. Proti; likuma 11. panta 1. daļas 2 punkts paredz valsts sociālo pabalstu mirušā Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieka ģimenei piešķirt tikai gadījumā, ja pārdzīvojušais laulātais, vecāki, bērni un mazbērni ir bijuši mirušā apgādībā.
Tas redzams arī no 2013. gada 17. oktobra Liepājas administratīvās rajona tiesas sprieduma, ar kuru noraidīts pārdzīvojušās personas pieteikums par pienākuma uzlikšanu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu par valsts sociālā pabalsta Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieka ģimenei piešķiršanu.
Šāda likuma norma nostāda Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībniekus savstarpēji nevienlīdzīgā situācijā – viss atkarīgs tikai no tā, kurš kuram juridiski skaitījās apgādībā.
Latvijas savienība “Černobiļa” vairākkārt ir griezusies ar lūgumu izslēgt no likuma 11. panta 1. daļas 2. punktu, uz ko Labklājības ministrija sniedza atteikumu, norādot, ka apgādības fakta konstatēšana nav VSAA kompetence, to konstatē tiesa Civilprocesa likumā noteiktā kārtībā.
Pamatojoties uz likuma 11. panta 2. daļu, 2020. gada 17. decembrī ir izdoti Ministru kabineta noteikumi Nr. 783 “Noteikumi par valsts sociālo pabalstu Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem un mirušo Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku ģimenēm”, kuru 8. punkts nosaka, ka tiesa izšķir strīdu, ja uz pabalstu ir tiesības vairākiem dalībnieka ģimenes locekļiem un viņi savstarpēji nevar vienoties. Ja strīds nepastāv, tad tiesības rīkoties tomēr būtu jābūt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai.
Likums paredz tiesības reizi gadā saņemt valsts apmaksātus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un otrā posma medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus pēc ārsta norīkojuma bērnam līdz 18 gadu vecumam, kuru netieši ietekmējis radioaktīvais apstarojums, ko saņēma kaut viens no viņa vecākiem, piedaloties Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanā, kas manuprāt vairs nav sevišķi aktuāli, jo šiem bērniem jau pašiem ir bērni, atsevišķos gadījumos varbūt pat jau mazbērni, tāpēc šeit noteikti ir vajadzīgi attiecīgi grozījumi – atzīstot arī šīs personas par cietušajiem.
Jāsaka, ka ne vienmēr ir vainojama tiesību norma, birokrātiskais aparāts ne vienmēr spēj iedziļināties vai subjektīvu iemeslu dēļ nevēlas to darīt, pirms kāda augstāka persona ir pateikusi, ka “divi reiz divi ir četri” un atteikumu motivē ar likumu nepilnību.
2019. gada 3. decembra MK noteikumu Nr. 578 “Noteikumi par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanu no valsts budžeta līdzekļiem sociālās rehabilitācijas institūcijā” paredz politiski represētajām personām; Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušai personai saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus par valsts līdzekļiem līdz 21 dienai, kas ir ļoti liels atspaids.
2013. gada 23. maijā Saeima uzdeva Ministru kabinetam nodibināt apbalvojumu, lai godinātu personas, kuras pašaizliedzīgi veica glābšanas darbus Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā. Piemiņas zīmes pasniegšanu realizē Iekšlietu ministrija.
Nobeigumā novēlu visiem černobiliešiem saglabāt dzīvesprieku un veselību, savukārt medicīnas darbiniekiem, kuri ikdienā rūpējas par černobiliešu veselību, gribas novēlēt vislielāko izturību.
