Gints Narogs: Latvijai nevajag rīkot pasaules čempionātu hokejā ar asiņaino Lukašenko režīmu 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējo desmit dienu notikumi Baltkrievijā kārtējo reizi aktualizējuši jautājumu, vai sportu var saistīt ar politiku. Var un vajag, jo tās jau sen ir nedalāmas lietas.
Valsts politika bija Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) izstrādātā sporta dopinga sistēma pagājušā gadsimta 70.–80. gados, ar aizliegtām vielām barojot ne tikai sportistus brieduma gados, bet arī jauniešus un pat bērnus.
Politika bija 1980. gada Maskavas un 1984. gada Losandželosas olimpisko spēļu boikoti. Vai tad tā nebija Krievijas valsts politika – iegūt (nopirkt) un rīkot 2014. gada Soču olimpiskās spēles un 2018. gada Pasaules kausa izcīņu futbolā?
Vladimirs Putins gribēja parādīt pasaulei, ka Krievija ir ne tikai agresors (Krima), bet arī vadošā sporta lielvalsts. Lai to “apzīmogotu” ar rezultātiem, krievu sportisti dopingu “brīvi piespiedu kārtā” lietoja kā neatņemamu savas ēdienkartes sastāvdaļu.
Vai Rīgas “Dinamo” dalība Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) nav Krievijas “maigās” varas izpausme?
Protams, ir, jo komanda tiek uzturēta par krievu naudu. Arī mūsu politiķi sportu ir izmantojuši un izmantos savu spalvu spodrināšanai, ar lielu patosu sociālajos tīklos sveicot sportistus pēc lielām uzvarām, bet parasti nesteidzoties ar naudas piešķiršanu sportam kā nozarei.
Kuri tad ir tie, kas uzsver, ka nevajag sportu jaukt ar politiku? Sporta funkcionāri. Tie regulāri apgalvo, ka sports ir sports, politika ir politika.
Sākot ar Starptautiskās olimpiskās komitejas (IOC) vadītāju Tomasu Bahu vai bijušo Starptautiskās futbola federācijas (FIFA) prezidentu Zepu Blateru un viņa pēcgājēju Džanni Infantino.
Abiem dikti patika pagozēties Putina aprindās, nemaz jau nerunājot par Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) ilggadējo vadoni Renē Fāzelu.
Šveices “zobārsts” (Fāzela pamatprofesija) sen ēd no Putina rokas, tostarp tiesājot Putina “klaunādes” hokeja mačus Sočos.
Mūsu sporta funkcionāri dažādās situācijās nav izņēmumi. Aicinājumi nejaukt sportu ar politiku pēdējo padsmit gadu laikā dzirdēti gan no LOK puses (atcerieties, kad kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis asi iestājās pret 2008. gada olimpiskajām spēlēm Pekinā), gan dažādu sporta federāciju vadītājiem.
Tagad šādu retoriku izmanto Latvijas Hokeja federācijas (LHF) līderi Aigars Kalvītis un Viesturs Koziols. LHF kopā ar Baltkrievijas Hokeja federāciju organizē 2021. gada pasaules čempionātu hokejā.
Atgādinu, ka pagājušajā nedēļā Baltkrievijas varasiestādes slepkavoja, kropļoja un pazemoja savu tautu, kas iestājusies pret prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu.
Baltkrieviem beidzot ir piegriezies Aleksandra Lukašenko režīms, cilvēki ir ielās, miermīlīgos protestos, bet pret viņiem izturas kā pret dzīvniekiem. Cilvēktiesību pārkāpumi acīmredzami, ar tādu režīmu jebkurai normālai valstij nav pa ceļam.
Bet pie mums – nevajag jaukt sportu ar politiku… Jā, es cilvēcīgi saprotu LHF vadītājus – hokeja čempionāts pašu mājās ir laba iespēja hokeju pacelt vēl augstākā līmenī, arī nopelnīt, bez tam tieši Baltkrievija uzaicināja Latviju kopīgai čempionāta rīkošanai, ne otrādi.
Tagad paziņojot ka ar Lukašenko režīmu mēs vairs nesadarbosimies, noteikti ir kā nazis mugurā baltkrievu hokeja kolēģiem.
Te gan atkāpe, Baltkrievijā hokejs ir baudījis lielāko Lukašenko atbalstu, kurš pats ir azartisks ripas dzenātājs. No tā arī konsekvences, kaimiņos hokeja dzīvi vada Lukašenko cilvēki.
Ne velti viņu KHL kluba Minskas “Dinamo” vadība paziņojusi, ka neatbalsta tautas protestus, pretim saņemot asu fanu kluba reakciju, kuri sola neapmeklēt kluba mājas spēles.
Latvijas valdība lēmusi, ka runās ar IIHF par iespējām hokeja čempionātu no Baltkrievijas pārcelt uz citu valsti. Šā brīža situācijā esmu skeptisks, vai tas notiks.
Ja asinis līs lielākās straumēs (Dievs dod, ka ne), tad iespējams.
Šobrīd IIHF maļ jau ierasto, tas ir sports, nejauciet ar politiku, mēs vērosim situāciju, kas zina, kas tur tālāk notiks, turklāt neaizmirstiet par koronavīrusu.
Pasaules čempionātu organizē IIHF, kas 2021. gada turnīra rīkošanas tiesības deleģējusi Baltkrievijai un Latvijai. Tikai IIHF kongress vai padome var mainīt lēmumu par norises vietu.
Pirms nedaudz vairāk kā 30 gadiem mums visiem bija ļoti svarīgi, ka Latvijas neatkarības atgūšanas laikā saņēmām atbalstu no citām valstīm.
Tāpēc mums visiem šobrīd jāatbalsta Baltkrievijas tauta, skaļi un skarbi paziņojot, ka ar Lukašenko režīmu vairs nesadarbojamies. Arī sporta jomā.
