Sports kā politikas instruments 0
“Sports ir politika,” atzīst Jelgavas mērs Andris Rāviņš, Latvijas Olimpiskās komitejas izpildkomitejas loceklis. Viņš ir viens no ilglaicīgākajiem pilsētu vadītājiem, jo amatā atrodas kopš 2001. gada. Rāviņa vārds vairākkārt cilāts arī sportiski politiska rakstura skandālos, un par šo abu jomu mijiedarbību saruna ar “LA”.
Sestdien Jelgavā notiks Latvijas futbola kausa izcīņas finālspēle, kurā FK “Jelgava” sacentīsies ar Rīgas “RFS”. Ar kādām emocijām gaidāt šo notikumu?
A. Rāviņš: Sestdiena mums ir ļoti piepildīta, jo notiek ne tikai futbols, bet arī sporta, laikmetīgo deju benefice – Zemgales olimpiskajā centrā (ZOC) uzstāsies ap 800 dejotāju no visas Zemgales. Plānoju apmeklēt abus pasākumus.
Vai jūs var saukt par Jelgavas futbola patriotu?
Futbols nav nošķirams no jebkura cita sporta veida – pilsētā ir arī pieaugušo komandas basketbolā, volejbolā, hokejā. Izteikti pievērsties vienam sporta veidam būtu grūti un negodīgi.
FK “Jelgava” prezidents Māris Peilāns vasarā jūs vairākkārt bargi kritizēja. Kāpēc starp jums izskrējis melns kaķis?
Nezinu, man melni kaķi nav skrējuši.
Esam ļoti godīgi un līdzīgi izturējušies pret visiem sporta veidiem, un pirmām kārtām tas izpaužas finansējumā. Futbolam šobrīd ir citāda plūsma, FK “Jelgava” izveidoja savu sporta bāzi un tik daudz neizmanto ZOC stadionu, tāpēc samazinās arī finansējums.
Nauda paliek mums futbola akadēmijas finansējumam, līdz ar to nodrošinām to, ka finansējam sporta veida attīstību. Esmu pret to, ka no sava budžeta maksājam viesstrādniekiem.
Šogad dome iedevusi FK “Jelgava” 60 tūkstošus eiro, no kuriem aptuveni pusi prasa atpakaļ par ZOC izmantošanu. 30 tūkstoši pilsētas galvenajai komandai nav liels atbalsts.
Mēs dodam naudu, lai izmantotu mūsu sporta bāzes. Es nesaku, ka ir liels atbalsts. Samērīgs.
Hokejam tiek vairāk. Tas ir Jelgavas prioritāte?
Hokejā apmēram 70 procenti komandas ir vietējie puiši, tur tā atšķirība. Atbalstām savējos.
Droši vien stāsts ir ne tikai par leģionāriem – ja jums šogad ir tik, tad saņemat tādu atbalstu, bet, ja tik, tad citā apjomā.
Katra sporta veida priekšnoteikums ir piramīdas izveidošana, un vietējiem spēlētājiem jābūt no sākuma līdz izlases komandai.
FK “Jelgava” sūkstās par attieksmes trūkumu – viņiem vajag zemi, lai būvētu laukumus. Saskaņošana ar domi prasot mēnešus un pat gadus.
Kādus gadus!? Mazāk klausieties, ko stāsta apkārt. Viss noticis likumā noteiktajā kārtībā. Valsts viņiem iedeva 600 tūkstošus, laukuma segumu par 300 tūkstošiem – Latvijas Futbola federācija. Tātad redzat, cik ieguldīts.
Bet tas jau galvenokārt domāts Jelgavas bērniem, jo lielās komandas leģionāri paskraida stundu dienā, pārējā laikā trenējas jaunā paaudze.
Viss kārtībā.
Kādas ir jūsu attiecības ar Māri Peilānu?
Kad satiekamies, sasveicināmies.
Agrāk, cik saprotu, bija labākas. Ne tikai sasveicinājāties, bet arī aprunājāties.
Šodien arī aprunājamies, ja ir, par ko runāt.
Kāpēc tas mainās? Jo sports ir arī politika?
Sports ir politika.
Šobrīd valsts līmenī runājam par sporta politiku, attieksmi, jo finansējums ir praktiski atņemts. Federācijas domā, kuras sacensības organizēt, kurās piedalīties.
Mainījās ziedojumu politika, un arī valsts politikai vajadzēja mainīties, bet tas nenotika.
Nodokļu izmaiņas īstenoja jūsu partijas ZZS vadītā Finanšu ministrija.
Jā. Tā nebija kļūda, bet kļūda bija, ka finansējums pēc tam sportam nesekoja no valsts budžeta. To naudu savāca valsts, bet atpakaļceļu uz Latvijas Olimpisko komiteju un federācijām neizveidoja.
Šī gada budžetu pieņēma iepriekšējā valdība.
Šī gada budžetu pieņēma pašreizējā valdība.
Tas bija tehniskais budžets.
Saucam, kā gribam, bet pieņēma pašreizējā valdība.
Vai ar ZZS būtu citādi?
Ļoti iespējams.
Kad neesi pie dalīšanas, tad šķiet, ka visiem vari iedot. Kad nokļūsti otrā pusē, tad tā vairs nesanāk.
Jūs redzējāt, cik viegli priekšvēlēšanu kampaņā solīt un cik grūti solījumus realizēt dzīvē.
Tātad sports un politika ir saistīti?
Kurš tad saka, ka nav? Daudzas lietas, kuras politikā nevar panākt, sportists izdara ar savu darbu. Ja ieskatās vēsturē – olimpisko spēļu laikā pat karus pārtrauca. Sportam starptautisko attiecību veidošanā ir milzīga nozīme.
HK “Zemgale/LLU” nupat noslēdza sadarbības līgumu ar Rīgas “Dinamo”. Kā raugāties uz to, ka Latvijas komanda spēlē Krievijā par spīti tās agresīvajai ārpolitikai?
Nevienā sporta veidā nedrīkst atbalstīt agresiju.
“Dinamo” projektu mēdz dēvēt par Krievijas maigo varu Latvijā.
Grūti pateikt, neesmu iedziļinājies. Lai federācija un kluba vadītāji lemj, vai tas ir labi vai slikti. Es atbalstu Rīgas “Dinamo” izaugsmi, un bez spēlēm nevar būt izaugsmes.
Tātad, liekot svaru kausos par un pret, jūs uzskatāt, ka “Dinamo” jāspēlē Krievijā?
To lai lemj “Dinamo” vadoņi.
Jūs kā pieredzējis politiķis nevēlaties to skaidri pateikt?
Neesmu tik dziļi politikā, lai varētu teikt – labi vai slikti. Protams, īsti labi jau nav, redzot Krievijas politiku, darbības Ukrainā. Mums ir sadraudzības pilsēta Ukrainā, kurai sniedzām palīdzīgu roku, lai varētu runāt par skolēniem, nodrošinājumu skolās, ekskursijām pie mums un atpūtu. Mēs to darīsim arī turpmāk. Neatbalstu agresiju nekādā veidā.
Jūsu novadnieku grupas “Prāta vētra” uzstāšanās Krievijā arī vērtēta dažādi. Atbalstāt to?
Ļoti daudz par to diskutēts. Lai diskutē tālāk. Man ir pilsētā daudz ko darīt. Pilsēta nav viendabīga, bet daudznacionāla, mums jānodrošina tās iekšējais miers un līdzsvars.
Es nekritizēju “Prāta vētru”, jo viņi veic arī lielu pozitīvu darbu, lai sekmētu Latvijas atpazīstamību Krievijā.
Turienes medijos Latvijai nav veltīts daudz laba, bet, kad “Prāta vētra” un hokeja komanda piedalās Krievijas pasākumos, tā ir tā saucamā tautas diplomātija, kas arī ir ļoti laba. Nav jau pasaulē tikai baltā un melnā krāsa.
Runājot par sportu un iekšpolitiku. Pirms desmit gadiem medijos parādījās skandāls saistībā ar basketbola klubu “Jelgava”. Tā prezidents bija Dainis Liepiņš, bet pirms vēlēšanām viņam tika palūgts aiziet, lai saglabātu atbalstu no domes, un jūs kļuvāt par prezidentu. Kā atceraties šos notikumus?
Ar negatīvu pieskaņu, jo šobrīd vairs neesam augstākajā līgā un komandai jāsāk ceļš no jauna. Nesaku, kurš vainīgs, bet situācija izvērtās tāda, kāda izvērtās.
Kāpēc vajadzēja nomainīt Liepiņu?
Tas jau bija sen.
Bet tā ir taisnība.
Tāpēc, ka ir ļoti problemātiski, ja kāds no biznesa ļaudīm pievēršas sporta komandai un grib nodrošināt tās līdzdalību arī ar politisko pieskaņu, bet aizmirst, ka sporta veidā ir ļoti daudz jauniešu, kuriem politiskā pieskaņa ir vienaldzīga. Viņiem ir sports, rezultāti. Mēs bieži vien nonākam pie laba rezultāta, kas it kā ir, bet, tiklīdz kaut kas saiet greizi, tā rezultāta vairs nav. Piemēram, futbolā – federācija brūk kopā. Un kas ir futbola klubu īpašnieki Latvijā? Vairāki miljonāri no mūsu kaimiņvalsts. Vai viņus interesē bērnu sporta attīstība? Diez vai. Līdz ar to mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai pilsētā būtu sporta veidi un attīstītos ar visu piramīdu.
Vai Jelgavas basketbolam šobrīd ir ambīcijas spēlēt LBL?
Protams. Nesteidzamies ar atgriešanos, jo spēlētājiem vēl jāattīstās. Nepieciešams arī finansējums – vairāki simti tūkstoši eiro, un pašvaldībai tas nav pa kabatai.
Mazliet jocīga situācija ir Jelgavas volejbolā, jo ir virslīgas komandas, bet bērnu – nav.
Nebija. Tagad sāk veidoties, strādājam kopā ar novadu, lai izveidotu piramīdas apakšu. Šobrīd trenējas apmēram 50 jaunieši.
Sācies darbs pie prioritāro sporta veidu noteikšanas. Kā jūs domājat – kam tur vajadzētu un nevajadzētu būt?
Igauņi prioritātes ir noteikuši, mums tas nav izdevies, jo sporta veidu ir ļoti daudz. Arī mums pilsētā tā ir, un nedrīkst pateikt kādam – vairs nebūs finansējuma, neesat vajadzīgi. Arī valstij līdzīgi. Domāju, ka mēs politiskā līmenī neesam gatavi veikt šo reformu, jo nav viegli noteikt sporta veidus, no kuriem atteikties. Manuprāt, mēs nevarēsim izdarīt kā igauņi, jo mūsu sporta dzīve ir daudzveidīgāka nekā viņiem. Vai pateiksim Aļonai Ostapenko – tev vairs nebūs tenisa, vai valsts vairs neatbalstīs pludmales volejbolu? Nepateiksim.
Vai kandidēsiet nākamajās pašvaldību vēlēšanās pēc diviem gadiem?
Jāsaprot, kas notiek ar teritoriālo reformu, kuru šobrīd neatbalstu, un kāda būs pašvaldību loma valsts attīstībā. Šobrīd visiem ir jāmainās ļoti būtiski. Ja Rēzekne ieguvusi valsts nozīmes pilsētas statusu, tad nezinu, kādiem jābūt argumentiem, lai Jelgavai tas būtu liegts. Ļoti iespējams, ka kandidēšu.
