Sporta ārsts: Pēc Covid-19 izslimošanas treniņi jāatsāk ļoti pakāpeniski 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc Covid-19 izslimošanas gan pieaugušajiem, gan bērniem un jauniešiem treniņi jāatsāk ļoti pakāpeniski, “Latvijas Avīzei” norāda Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sporta ārsts Jānis Kaupe.
Minimālais laiks bez slodzes
“Atsākot slodzi, noteikti jāuzmanās. Respektablais žurnāls “British Journal of Sports Medicine” publicējis vadlīnijas un pat neizdala sportistu līmeni, visiem rekomendācijas ir piesardzīgas.
Netiek runāts par smagiem gadījumiem, kad nepieciešama ārstēšana slimnīcā – tad aizmirstam, ka ir sportists, bet cilvēks, kuram jāizdzīvo.
Tiem, kas ārstējas mājās, minimālais laiks bez slodzes ir desmit dienas kopš slimības sākuma jeb pirmā pozitīvā testa, un vismaz septiņas dienas bez jebkādiem simptomiem,” skaidro Kaupe.
Ja ir vienīgi ožas un garšas zudums, to viņš sportistiem uzskata par slimošanu bez simptomiem.
Sporta ārsts akcentē, ka treniņi jāatsāk ļoti pakāpeniski – aoerobu slodzi līdz 30 minūtēm, saprotot, kā reaģē organisms: “Galvenais, kam jāpievērš uzmanība – aizdusa, elpošana. Otrs – sirdsdarbība, pulss. Visbiežāk vīrusa sekas pazūd, bet nevaram ar to trenēties.
Ja pēc divām nedēļām kopš infekcijas sākuma atsāc sportot un ir aizdomīgas sajūtas krūškurvī par sirdsdarbību, pārsitieniem vai ir aizdusa un smagāka elpošana, neloģiski grūti vieglā intensitātē, tas nozīmē – mierā, neesi gatavs atsākt un vajag papildu izmeklējumus – elektrokardiogrammu vai slodzes testu, varbūt datortomogrāfiju plaušām.
To noteiks ģimenes ārsts vai speciālists. Atstāt pašplūsmā nevajadzētu, jānoskaidro, kas par vainu un ko darīt tālāk.”
Riskēt nav vērts
Nepārdomāta fiziskās slodzes atsākšana pēc koronavīrusa izslimošanas var nodarīt kaitējumu. Nereti dzirdēts, un īpaši komandu sporta veidos, ka jau drīz pēc slimošanas spēlētājs devies laukumā – jo kalendārs bieži vien neļauj spēles pārcelt uz pietiekami ilgu laiku.
“Jo augstāks līmenis un zemāka trenera izglītība par veselības jautājumiem, jo vairāk tiek forsēta atgriešanās,” piekrīt Jānis Kaupe.
“Lielākajā daļā gadījumu paveiksies un būs labi, kaut kad sportists būs vesels, turpinās savas gaitas un neko nebūs sabojājis. Taču būs atsevišķi gadījumi, kad problēmas attīstīsies un būs ārā no ierindas labākajā gadījumā uz pāris mēnešiem, bet varbūt arī uz pusgadu, turklāt jautājums, kādas pēc tam būs darba spējas un vai pilnībā var izveseļoties.”
Viņa skatījumā ātrāka atgriešanās sacensību režīmā kā pēc divām nedēļām ir neprātīga un riskanta. Atsevišķos gadījumos risks var beigties arī letāli, lai gan šobrīd tādu piemēru neesot.
Taču ir zināms par paliekošām sekām sportistu plaušu audos.
Ar Covid-19 slimojuši arī LOV sportisti. Pozitīvas analīzes Ziemassvētku pārtraukumā bija vairākiem Kaupes uzraudzībā esošajiem bobsleja izlases dalībniekiem.
“Sākumā bija spēciņš nokritis, bet divu trīs nedēļu laikā dabūjām atpakaļ. Viens bija ar viegliem, vidējiem simptomiem un nācās ievērot ļoti pakāpenisku atgriešanos slodzē, jo reiba galva, bija nogurums. Treniņu ritmā tika pēc mēneša, kopā process aizņēma pusotru mēnesi. Iedod slodzi, redzi, ka nav, tad mierīgi, neforsējām,” atgādina Jānis Kaupe.
Saslima visa komanda
Atvars Tribuncovs, hokeja kluba Daugavpils “Dinaburga” galvenais treneris: “Mums saslima gandrīz visa komanda, bet smagu saslimšanas gadījumu nebija, tikai vienam spēlētājam izrakstīja antibiotikas, un viņš pēc tam trenējās pēc individuāla grafika. Latvijas Hokeja federācija bija noorganizējusi semināru un, atsaucoties uz pētījumiem, uzsvēra, ka pēc kovida uzmanīgi jāatsāk slodzes.
Trīs nedēļas nosēdējām karantīnā, visi sagaidījām pēdējo, kas bija inficējies, un treniņus sākām ar staigāšanu, pēc tam lēnām skrējām, mazliet pielikām svaru zāli. Treniņos bija lielākas pauzes, vairāk stacionāri vingrinājumi.
Domāju, ka katram trenerim zemapziņā ir – labāk lēnāk nekā pārforsēt. Pusotru mēnesi pēc slimības sākuma jutu atkal pozitīvas iezīmes, ka komanda var paskriet.
Bet pēc šā saraustītā ritma vairāki spēlētāji guva nopietnas traumas, īpaši bīstami jaunajiem, kas nav pieraduši patstāvīgi kaut ko darīt.”
Raimo Vīgants, distanču slēpotājs: “Saslimu oktobrī augstkalnu nometnē Itālijā, bet pozitīvs tests bija pēc atgriešanās mājās. Tad mazliet krūškurvi dedzināja, trīs dienas bija temperatūra, augstākais līdz 38,7, bet piektajā dienā tests jau uzrādīja negatīvu rezultātu.
Atsākot treniņus, pirmās divas nedēļas bija ļoti zema intensitāte, skriešana plus iešana ar pulsu 100–125, ķermenis bija ļoti noguris, un sirds darbība paātrināta, asins analīzes sliktas, lai gan pēc augstkalnu nometnes vajadzēja būt citādi.
Slodzes laikā ļoti jāseko sirds darbības ritmam, vai tas lēnām pazeminās, jo pēc visām slimībām pulss ir ātrāks un lēnām atgriežas ritmā – to jau sportists jūt, kad kondīcija uzlabojas, un tad var likt klāt spēka darbu, ātruma treniņus.
Es jau divarpus nedēļas kopš pozitīvā testa varēju kārtīgi trenēties. Svarīgi nodot asins analīzes, lai saprastu, kas ķermenim attiecīgajā brīdī vajadzīgs.”
