Sportisti palīdz optimizēt budžetu 0
Ar Ministru kabineta (MK) rīkojumu nr. 671 pērn 19. decembrī naudas balvas jeb prēmijas par izciliem sasniegumiem sportā aizvadītajā gadā piešķirtas 63 sportistiem, 61 viņu palīgam, starp kuriem ir treneri, mediķi, mehāniķi un citas personas, kā arī deviņām nacionālajām sporta federācijām, savienībām un asociācijām. Prēmiju kopējā summa – 222,5 tūkstoši latu.
Taisnīgi un pēc nopelniem?
Naudas balvas par izciliem sasniegumiem sportā Latvijas valdība no valsts budžeta līdzekļiem sāka izmaksāt jau iepriekšējā gadsimtā pēc federāciju iesniegumiem, kurus izvērtēja, apkopoja un MK apstiprināt lūdza Nacionālā sporta padome. Līdz pērnā gada beigām to piešķiršanu reglamentēja MK 2005. gada oktobrī apstiprinātie noteikumi nr. 787, nosakot, kādu naudu sportisti var saņemt par pirmās līdz sestās vietas izcīnīšanu olimpiskajās spēlēs, cik lielas var būt prēmijas par zelta, sudraba un bronzas medaļām pasaules un Eiropas čempionātos tiklab olimpiskajos, kā neolimpiskajos sporta veidos, tostarp junioru konkurencē, un vēl dažās starptautiskās sacensībās, piemēram, paralimpiskajās spēlēs un universiādē. Uz pusi mazāka nauda pienācās šo sportistu treneriem, turklāt solidāri dalīta ar citiem palīgiem, ja tādi bija. Tika paredzēta arī federāciju apbalvošana. Taču pirms katras noteikumos rakstītās summas vīdēja vārdiņš “līdz”, atstājot prēmiju piešķīrējiem diezgan brīvas rokas. Treknajos gados prēmijas gan parasti izmaksāja pilnā apjomā.
Nu šie izšķērdīgie gadi likuši ciešāk savilkt jostu it visās dzīves jomās, un izņēmums nav ne sports, ne naudas balvas mūsu varoņiem tajā. Tādēļ 222,5 tūkstoši latu ir, manuprāt, gana liela summa, lai to taisnīgi sadalītu pēc patiesajiem nopelniem.
Tabulā redzams, ka prēmijas par izcīnītajām medaļām izmaksātas 23 federāciju pārstāvjiem gan olimpiskajos, gan neolimpiskajos un pat tā saucamajos hobija sporta veidos. Četrām sporta spēļu federācijām – par nacionālo izlases komandu piedalīšanos pasaules un (vai) Eiropas čempionātu finālturnīros.
Nacionālo sporta padomi patlaban vada izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. Tajā ir vēl astoņi ministri un Ķīļa kunga ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics, Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis un astoņu vadošo sporta organizāciju pirmās personas.
Trīs vienā
Nevienu nepārsteigs, ka pati lielākā prēmija piešķirta Martinam Dukuram, kura uzvaras pērn dažādu valstu skeletona trasēs lika Latvijas himnai tajās skanēt deviņas reizes. Martins saņēmis 20 000 latu – paredzēto maksimumu par zelta medaļu pasaules čempionātā. Viņš gan uzvarēja arī Eiropas čempionātā un Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā, kas noteikumos notaksēti ar Ls 10 000 par katru no šiem panākumiem. Treknajos gados tādas prēmijas summēja vismaz pa daļai, turklāt bez nodokļiem, ko sportistu un treneru vietā nomaksāja valsts. Nu vairs ne. Tādējādi par Latvijā pērn izcilāko un arī populārāko sportistu oficiāli atzītais Martins Dukurs ieguvis divas, bet Latvijas labākā trenera balvu un 5000 latu prēmiju saņēmušais viņa tēvs Dainis Dukurs – četras reizes mazāk, nekā būtu iespējams agrāk. Turklāt abiem nodokļos jāatmaksā attiecīgi Ls 4750 un Ls 1000. Iznāk, ka Dukuru ģimenes ieguldījums valsts budžeta optimizēšanā ir 40 750 lati.
Uzreiz gan jāpiebilst, ka viss būtu likumīgi, ja prēmijas tiktu piešķirtas nevis 19. decembrī, bet gan divas nedēļas vēlāk, jo kopš 1. janvāra spēkā ir citi MK noteikumi. Tajos sacīts: “Ja sportistam (..) ir vairāki sasniegumi, par kuriem saskaņā ar šiem noteikumiem var tikt piešķirta naudas balva, tad naudas balvu sportistam, viņa treneriem un apkalpojošiem sporta darbiniekiem (..) piešķir tikai par to sasniegumu, par kuru šajos noteikumos noteikts lielāks balvas apjoms.”
Droši vien salīdzinājums nebūs korekts, bet man šāda kārtība liek domāt par tiesu praksi, kurā vairākos Kriminālkodeksa pantos apsūdzētajam mēdz piemērot tikai smagākajā pantā paģērēto sodu, nevis visus saliek citu citam galā. Taču Kriminālkodeksā soda mērs paredzēts “no – līdz”. MK noteikumos arī jaunajā variantā atstāts vien divkosīgais “līdz”. Acīmredzot tādēļ, ka izcili sasniegumi sportā ir grūtāk prognozējami nekā sodāmas darbības.
Dāvātam zirgam zobus neskaita?
Turpretī pat ar jaunajiem noteikumiem pretrunā ir motokrosa ekipāžas braucējiem Jānim un Laurim Daideriem katram piešķirtie 600 lati par Eiropas komandu čempionātā izcīnīto otro vietu. Tikpat saņēmuši arī pārējie četri Latvijas komandas dalībnieki, bet četri viņu treneri un trīs mehāniķi – pa 57 latiem. Starp pēdējiem ir Kristers Serģis – brāļu Daideru treneris, kuram viņi pateicas par pērn pirmo reizi izcīnītajām sudraba medaļām pasaules čempionātā. Šāds sasniegums pelnījis naudas balvu līdz Ls 7000 sportistiem un divreiz mazāku – treneriem. Taču MK 19. decembra rīkojumā brāļi nemaz neparādās pasaules vicečempionu statusā un par augsto titulu nav saņēmuši ne santīma.
Kad vaicāju Kristeram Serģim, kā tas nācies, pieckārtējais pasaules čempions ekipāžu motokrosā rausta plecus un atbild: “Nudien nezinu, ne jau mūsu varā bija sev ko prasīt, un nesākšu ne protestēt, ne lūgties. Esmu jau izmācīts savos braucēja laikos, kad mana ekipāža reizēm palika pustukšā un kāds no tiem, kura varā ir piešķirt vai nepiešķirt prēmijas, man paskaidroja: naudas balvas ir dāvana, un dāvātam zirgam zobus neskaita. Acīmredzot tie, kuri saņēma vairāk nekā Daideri, arī vairāk bija pelnījuši.”
Tomēr Kristera balsī saklausu dziļu aizvainojumu, un ne velti. Ekipāžu motokross ir kas līdzīgs latviešu nacionālajam sporta veidam, pašmāju trasēs tas pievilina skatītāju tūkstošus un vēl vairāk – citās zemēs, kur Latvijas karogu mastā pacelt likuši brāļi Daideri, tas arvien piesaista arī mediju uzmanību. Lauris un Jānis pērn ieguva Latvijas gada balvu tehniskajos sporta veidos, bet Kristers Serģis prēmēto treneru sarakstā ieņem piekto vietu no beigām.
Šķēps un karpa
Par nacionālo sporta veidu uzskatām arī šķēpa mešanu. Pērn to apliecināja Zigismunds Sirmais, divas reizes uzlabojot pasaules junioru rekordu, kas desmit gadus bija mūsdienu izcilākā šķēpmetēja norvēģa Andreasa Tūrkildsena īpašums. Naudas balvu ieguvēju deviņu lappušu sarakstu turp un atpakaļ izšķirstu vairākas reizes, tomēr neatrodu ziņu, ka Latvijas valdība par šo sasniegumu būtu pateikusies Sirmajam un viņa trenerei Valentīnai Eidukai. Pērn starptautiskā ekspertu aptauja Zigismundu nosauca par Eiropā labāko vieglatlētu martā, Eiduku – par Eiropas izcilāko vieglatlētikas treneri aizvadītajā gadā, kura beigās Sirmajam pasniedza arī Latvijas balvu “Uzlecošā zvaigzne”.
Tukšā gan abi nav palikuši: par uzvaru Eiropas junioru čempionātā puisis dabūjis 900 latus, trenere – 450. Tādējādi Valentīna Eiduka starp saviem kolēģiem Latvijā ierindojas tikai 19. vietā.
Dāsnākās balvas piešķirtas treneriem, piemēram, par pirmo vietu pasaules čempionātā ūdens motosportā (Ls 1125) un dambretē (Ls 563) vai Pasaules kausu raķešu modelismā (Ls 600). Bet augstāk par pasaules junioru rekordu novērtēta sudraba medaļa karpu makšķerēšanas pasaules čempionātā (Ls 1050).
Tomēr viss noticis pilnīgi likumīgi. MK noteikumos par naudas balvas pelnījušajiem izcilajiem sasniegumiem sportā nemaz nav tādas kategorijas kā pasaules vai Eiropas rekords. Turklāt nav arī šo noteikumu jaunajā variantā. Iespējams, tādēļ, ka rekords ir tāda matērija, ko nevar kā medaļu aptaustīt un likt uz zoba, pārbaudot, vai īsts.
Likuma burts ir ievērots. Bet vai arī gars?
