Latvijā pēc mūsējo panākumiem basketbols ir uz viļņa. Taču līdzjutējus uztrauc, ka neizdodas savākt labāko spēlētāju izlasi uz atbildīgām spēlēm. Vienam trauma aizbildinājums, kāja sāp, otrs piekusis, bet cilvēki spriež – nav degsmes pārstāvēt valstsvienību. 2
Sportā traumas nav retums. Ja Latvijā būtu desmit izcili basketbolisti, pietiktu, ka pieci sveiki un veseli atbrauc pārstāvēt izlasi. Bet mums ir viens Porziņģis no NBA un pievelk otrs – Dāvis Bertāns. Viņiem jānostabilizējas augstākajā līmenī – līgā, kurā abi nokļuvuši. Jātiek līdz ilgtermiņa līgumu noslēgšanai. NBA sezona ir gara un grūta. Tai jāsagatavo ķermenis, un vienīgais brīvais laiks, kad to darīt, ir vasara. Ja arī tad treniņslodze turpinās no rīta līdz vakaram, kā tas ir izlases sagatavošanās periodā, talantiem karjera var beigties ātri vien. Savulaik tik jaunus spēlētājus kā Kristaps profesionālajā basketbolā ņēma 22 – 23 gadu vecumā pēc augstskolas sportošanas. Porziņģis ir jauns, nav beidzis augstskolu.
Tad sagrūst cerības, ka Latvija šoruden atkārtos 1935. gada panākumu un uzvarēs Eiropas meistarsacīkstēs?
Manuprāt, izlases augšupeja ar Porziņģi priekšgalā būs pēc 2019. gada, kad Kristaps noslēgs solīdu profesionālu līgumu. Tad spēlē visur, kur gribi. Bet basketbols tiešām kļūst populārāks, kaut hokeja fani arī ir uzticīgi savai spēlei. Baskets ir masveidīgāks, izplatītāks starp latviešiem. Spēlē jaunatnes līgās, amatieros, bet bumu, protams, veicina, pateicoties Latvijā izaugušiem pasaules klases līderiem. Hokejam tagad problēmas, ka nav to superveču.
Teicāt par latviešiem kā aizrautīgiem sportotājiem uz laukumiem, stadionos, motokrosos un kur tik vēl. Arī šļūkšanā no kalna vai rollerbolā. Bet tik mazskaitlīga tauta grūti konkurē ar lielām nācijām, īpaši komandu spēlēs. Līdzekļu arī nekad nav gana. Mums pietiek tā fanātisma un mecenātisma?
Atrodas cilvēki, kam interesanti darboties jaunos, nepazīstamos sporta veidos, un atrodas interesenti, kas ar mieru to finansēt. Bet tas saskalda līdzekļus. Ja koncentrētu miljonus vienuviet, kā basketbolā dara lietuvieši, mēs arī sasniegtu pasaules klasi. Latviešiem augsti rezultāti vairāk ir tāda kā individuāla izlaušanās, lai gan visur ir apkārt palīgi – basketbolā vai bobslejā.
Un kā ir labāk? Kā lietuvjiem, kuri regulāri cīnās par medaļām olimpiskajās spēlēs tik redzamajā basketā? Vai kā latviešiem, kuri cīnās visās frontēs futbolā, hokejā, bīčvolejbolā, un tauta beigta, “uz nerviem”, ja nav panākumu? Tur visur esam priekšā Lietuvai, un zeltus savācam ziemā – kamaniņās, bobos, skeletonā.
Visu nosaka tradīcijas. Lietuvieši raduši atdot visu naudu krepšinim, mums katrs dabū artavu. Kad ņēmos ar basketbolu, bijām uz nažiem ar Zinti Ekmani. Viņš visādi lamāja basketbolistus, ka tie vienmēr priekšā pie valsts vai sponsoru naudas kules. Tagad Zintis man spiež roku. Mūsu audzēkņi viņa bobslejā ir izlases vīri. Cīņa par naudu un diskusija, kurš latviešiem prioritārais sporta veids, notiek. Līdz šim neviens nav noformulējis, kurš sports tas ir. Mums ir Dukurs un Štrombergs. Ne pirmskara, ne padomju Latvijā, ne nesenā pasaulē nepazina BMX riteņus vai skeletonu. Bet uzņēmīgi, fanātiski puiši, vecāku atbalstīti, atrada nišu starp jaunām olimpiskām disciplīnām un triumfēja. Tātad panākumus var sasniegt pa dažādiem ceļiem, arī netradicionāliem. Zinu, ko Lietuvā citu sporta veidu pārstāvji domā par basketbola hegemoniju, bet ar visu milzīgo atbalstu kaimiņiem pašlaik nav tāda mēroga talanta, kāds mums ir Porziņģis.
Summējam. Eksperts Valters saka – latvieši, pacietieties pāris gadus līdz Eiropas čempionu lauriem?
Domāju tā – tuvāko gadu laikā mums būs vēl pāris puiši, Pasečņiks, Kurucs, varbūt citi, kuri tiks pasaules labākajā līgā. Ja tāds “piecnieks” būs, sāksim runāt par cerīgām prognozēm.
